Katrīnas Neiburgas vārds ir viens no pazīstamākajiem Latvijas laikmetīgajā mākslā – viņas kontā ir garumgarš izstāžu saraksts, kurās viņa piedalījusies no Rīgas līdz Sidnejai, nominācijas prestižām starptautiskām mākslas balvām, pirmās Purvīša balvas laureātes statuss, vairākas augstu novērtētas videoscenogrāfijas gan operas un teātra izrādēm, gan mūzikas lielkoncertiem. Varētu domāt – hm, veiksmes faktors darbībā. Tomēr skaidrs, ka veiksmes rādītāju pamatā ir apskaužama profesionalitāte un talants, enerģija un dzīva interese, un emocionāla saslēgšanās ar savu darbu varoņiem, vai tie ir cilvēki vai lietas un vietas. Piemēram, izzūdošie mazdārziņi Rīgas pierobežā, spocīgi tukšais Preses nams, kas tagad kļuvis par nevajadzīgu aizgājušā laika pieminekli, vai Latgales cilvēki ar saviem stāstiem par dzīvi, darbu, ģimeni, mīlestību un pasaules kārtību.
Māksla kā antropoloģija
"Esmu bijusi Tējas sēnes audzētāju asociācijas dibinātāja, taksometra šofere, dokumentālā kino filmētāja, dziedātāja, scenogrāfe, kurpju pārdevēja, un man nekad nav bijis garlaicīgi. Taču cilvēki mani nez kādēļ sauc par mākslinieci," savas darbības diapazonu ieskicējusi Katrīna Neiburga. Viņas darbos patiešām rezonē visdažādākās intereses – no sociāli aktīvas pozīcijas, kritikas vai ironizēšanas par popun patērētājkultūras vērtībām, t. s. girl power jeb "meiteņu spēka" intonācijām, savdabīgiem nacionālā koda meklējumiem līdz pavisam personīgai savas ikdienas telpas atsegšanai.
Šos darbus skatīties ir ļoti interesanti – gan šībrīža, gan to tapšanas laika kontekstā –, un esmu droša, ka tie būs ļoti saistoši arī nākotnes paaudzēm. Jo tie ir ne tikai estētiski spēcīgi, bet arī izteikti antropoloģiski – aktuālās realitātes vērojumi, kuru skatienā iekļauta gan kolektīvā pieredze, tagadne un tas, kas nemanāmi kļūst par vēsturi, gan personiski stāsti, ko izstāsta vai nu satiktie svešinieki, vai kas izlasāmi caur pieskaršanos mākslinieces pašas ikdienai.
Šajos antropoloģiskajos šķērsgriezumos ieraugāms arī noteikts interešu maiņas dreifs. 2000. gadu sākumā tā pamatā ir sociālās "šeit un tagad" realitātes, patērētājkultūras case study, kas arī mākslas darbos izspēlē gan izklaides kultūras klipu estētiku, gan to kritizējošos alternatīvos modeļus. Piemēram, Burvju lietas (2003), tolaik populārā TV šopa formātā ieturētais klips par kāda laimīga pāra piedzīvojumiem zaļumos, līdzi ņemot miljons bezjēdzīgu, ikdienā "visnepieciešamāku" lietu, bija ļoti jautrs gabals par patērētājsabiedrības krāmlietu kultu. Vai projekts Tējas sēne (2001), kas no meklējumiem, pētījumiem un sarunām ar tējas sēnes audzētājiem un pašu audzēšanas prasmju apgūšanu līdz alternatīvās ekonomikas modeļa ieviešanai un izplatīšanai bija visīstenākā "attiecību estētika", centrā liekot attiecības, mijiedarbību un socializēšanās modeļus.
Stāsti par zudušo laiku
Savukārt jaunākajos Neiburgas darbos intereses dreifs daudz vairāk fokusējas uz postpadomiskās realitātes nospiedumiem un pārmaiņām, kas klājas pāri vēl tik nesenajai dzīvei, to mainot līdz nepazīšanai. Piemēram, darbā Preses nams (2012) – par kādreizējo Rīgas socmodernisma arhitektūras lepnumu un kultūras dzīves centrpunktu (tajā atradās ne tikai visas preses redakcijas, bet arī visredzīgais cenzūras aparāts). Neiburgas darbā padomju hronikas dokumentālie kadri, kas vēsta par pirmo debesskrāpi Daugavas kreisajā krastā, mijas ar šodienas spokaino atmosfēru, kur starp tukšajām sienām kādreizējie Preses nama darbinieki, Latvijas inteliģences zieds, atceras vēl neseno pagātni un portretē sociālisma nogales kultūras dzīvi, iespiestu starp cenzūras regulām un brīvdomības alkām.
Metodoloģijā nedaudz līdzīgu vivisekciju var ieraudzīt izrādē Zudušie dārzi (2013) par Rīgas brīvostas biznesa plāniem traucējošo Voleru mazdārziņu kolonijas – daudzi iedzīvotāji sākuši tos iekopt pat pirms 40 gadiem – brutālo iznīcināšanu. Māksliniece kopā ar citiem izrādes veidotājiem fiksēja to trauslo brīdi, kad vēl tikko dzīvīgo rosību mazajos zemes pleķīšos pārklāja nožēlojama ainava, kas nu jau – dažus mēnešus vēlāk – pārvērtusies par pamestiem brikšņiem.
Interesanti, ka visi minētie un arī neminētie Katrīnas Neiburgas darbi ir par sarunām un stāstiem. Sarunas ar tējas sēnes audzētājiem – par to, kā tad izaudzēt sēni, kas reizē ir ģimenes loceklis, sarunas ar meitenēm naktsklubos – par viņu somiņu un reizē nedaudz arī dzīves saturu, sarunas ar sievietēm taksistēm – par to, kā ir strādāt tik "vīrišķīgā" profesijā. Sarunas ar cilvēkiem Latgalē – par lietu kārtību un "patiesību". Caur visiem šiem darbiem nojaušams, ka Katrīnu Neiburgu pēc būtības visvairāk interesē nevis abstrakta tagadne vai vēsture vispār, bet paši cilvēki un viņu dzīve šajās laika asīs.
Meiteņu spēks
Izmantojot antropoloģisko pieeju, Katrīnas Neiburgas mākslinieciskie pētījumi iezīmē arī sievišķi emancipējošu šķautni. Tā nav klasiski feministiska, bet šīs intonācijas neizbēgami parādās tāpēc vien, ka māksliniece ir sieviete un viņas skatiens nekādi nevar izslēgt dzimtes aspektu, kad viņa pietuvina savā interešu laukā nokļuvušo sieviešu portretējumus. "Man patīk, ka viss manos darbos ir no tādām sievišķām pozīcijām. Sievietes mani interesē vairāk, lai arī tam nav nekāda sakara ar feminismu," komentējusi pati māksliniece.
Taču Neiburgas "sieviešu studijas" labi sabalsojas ar pēdējās desmitgades "meiteņu spēka" fenomenu, saistībā ar to tiek minēta gan populārā kultūra, gan trešā viļņa feminisms. Vizuāli tas parasti tiek ilustrēts ar "supermeiteņu" tēlu, ko raksturo sievišķa emancipācija, pašapziņa, ambīcijas, individuālisms un vienlaikus kopīgā "meiteņu spēka" apziņa. Šādu sieviešu viņas darbos netrūkst, taču skaidrs arī, ka visīstākā "supermeitene" tajos ir Katrīna pati – gan tad, kad viņa efektīvi parādās uz savu izstāžu katalogu vākiem, gan kad ienāk savu darbu kadrā visdažādāko personāžu tēlos – kā kareivīga tehnoprincese Spamatrex pasaulē, kā pašapzinīga jauna sieviete sarunās ar taksometra pasažieriem mačo, kā ziņkārīga un solidāra vērotāja meiteņu naktsklubu izklaidēs – vai, jebkādas maskas nometusi, spoguļojas starp savas ģimenes sievietēm un pamīšus ar savu omi iznirst no savas istabas lietām – spoguļa, lampas vai rotu kārbiņas personālizstādē Lietu atmiņa (2012).
Sava istaba
Šai dokumentālisma un universāli subjektīvo stāstu kolāžā īpaša vieta ir pieskārieni pašas dzīvei. Pēc ieniršanas tik dažādās un atšķirīgās dzīvēs un realitātēs to savā ziņā var uztvert kā terapeitisku nepieciešamību – atgriezties pašai pie sevis, "savas istabas", ja pārfrāzējam Virdžīniju Vulfu.
Šāds dialogs ar sevi ir monumentālā un reizē trauslā Solitude (2005), kas ir ne tikai personiskākais, bet arī pazīstamākais Katrīnas Neiburgas darbs. Tapusi ārpus "savas istabas", mākslinieku rezidencē Parīzē, un demonstrēta daudzviet ārpus Latvijas, veidojot iespaidīgu izrādīšanas biogrāfiju, Solitude pamanījusies nokļūt arī divās reprezentatīvās mākslas kolekcijās, kas Latvijas mākslinieku videodarbu vidū arvien vēl ir ļoti rets precedents, – Kiasma muzejā Helsinkos un ABLV bankas kolekcijā topošajam Latvijas Laikmetīgās mākslas muzejam.
"Kopā salipušu mirkļu plūsmā slīdošā telpas panorāma fiksē to, no kā summējas eksistences stāvoklis. Pieskaras tam, ko sauc visbanālākajā vārdā – par dzīvi. Gara, bezgalīga diena... It kā viss kārtībā, bet tu jūties tik ļoti ārpus jēgpilnās vai bezjēdzīgās pasaules, ka jāmēģina sevi savākt kopā pa druskām – stikla atspīdumos, drēbju skapjos, aiz segas malas. Skatiens aptausta un pietuvina istabas priekšmetus, vientulība sabiezē un ieslēpjas starp apģērbu krokām, cigarešu dūmiem, grāmatu rindām, tā saritinās pagultē un nelien ārā," – tā Solitude sirreālās vizualitātes plūsmu vārdiski mēģinājusi pārcelt Solvita Krese. Tieši šajā darbā arī visspilgtāk uzrādās Neiburgas mākslinieciskā rokraksta iedarbīgums. Vizuālā izteiksmība panākta caur bezkaislīgu un reizē emocionāli blīvu ikdienišķā, neredzamo mirkļu portretējumu.