Sava veida atkarību izraisošais pasākums, kas ik decembri svētku noskaņās Latvijas Mākslas akadēmijas (LMA) aulā vērš uzmanību uz vairāk nekā 10 000 mākslas darbu, kuru autori ir LMA studenti, šogad svin savas darbības desmitgadi. "Pēdējā laikā reti kurš students nepiedalās Jarmarkā – īpaša izziņošana nemaz nav nepieciešama," stāsta māksliniece Agnese Stabiņa, kura kopā ar māsu, pasākumu aģentūras Pareizā ķīmija direktori Gundegu Turneli stāvēja pie Jarmarkas šūpuļa 2003. gadā. "Mēs tirgojam enerģiju, un tā ir gara maize, nevis taustāmā kotlete," pie šīs atziņas laika gaitā ir nonākusi māksliniece. Jarmarka darbu sāka 19.decembrī un būs atvērta līdz 29. decembrim, izņemot svētku dienās. Arī šoreiz desmitā tiesa no gadatirgū nopelnītajiem līdzekļiem tiks veltīta LMA vēsturiski nozīmīgo jūgendstila telpu restaurācijai. Laba glezniecība mājoklim
Piesakot šā gada Jarmarku, izskanēja apgalvojums, ka desmit gadu vecais mākslas gadatirgus esot turpinājums pagājušā gadsimta 30. gados aizsāktajai tradīcijai. Tomēr tas nav gluži precīzi, jo mākslas darbu pirkšanas tradīcija tolaik kardināli atšķīrās no tās, kādu vērojam šodien Jarmarkā, stāsta mākslas zinātniece, LMA Informācijas centra vadītāja Ingrīda Burāne. Trīsdesmitajos, tāpat kā tagad, akadēmijā ik gadu notika divas lielas studentu darbu skates, kas gan bija ļoti nopietnas un pamatīgas – katrs students trīs, četrās vai pat piecās telpās izlika pusgada laikā sagleznoto. Skates bija publiskas, jo LMA vadījās pēc principa – ja valsts subsidē izglītības iestādi, tai ir jādemonstrē, kā tiek tērēta valsts nauda.
Cilvēki labi zināja, kad akadēmijā notiek skates, un bija klāt – pētīja mākslas darbus un, ja kāds iepatikās, ar autoru mēģināja vienoties par cenu. Tikai ārkārtīgi nabadzīgi studenti bija atbrīvoti no skolas maksas, tāpēc nopelnītā naudiņa lieti noderēja.
I. Burāne stāsta, ka viņa ir satikusi cilvēkus, kuriem vēl tagad ir labi mākslas darbi, kas iepirkti kādā no šīm skatēm. "Sabiedrība uzskatīja, ka, pērkot studentu mākslas darbus, viņi atbalsta izglītību un nacionālās mākslas izaugsmi. Trešais iemesls bija tas, ka 30. gados liela sabiedrības daļa bija atkopusies pēc kara, bija uzceltas mājas, iekārtotas lauku saimniecības, strauji tika būvēta Rīga, cilvēkiem piederēja dzīvokļi, tāpēc bija nepieciešamība iegādāties mākslas darbus, ar kuriem izrotāt telpas," stāsta mākslas zinātniece un piebilst, ka tolaik izpratne par mākslas klātbūtni bijusi katrā normālā ģimenē, tāpat kā par visu pārējo, kas veicināja harmoniskas personības izveidi.
Cilvēki cienīja labu glezniecību, kas iederējās viņu mājokļos. Pārsvarā gan tās bijušas ainavas, jo apmācības sistēma LMA lielā mērā balstījusies uz dabas izpēti un tās tēlu veidošanu. "Turklāt jāatceras, ka modē bija Purvītis ar ainavu glezniecību. Kas nevarēja iegādāties Purvīti, atnāca un nopirka ko citu no studentiem," piebilst I. Burāne.
Vasaras ainaviņa ar kaziņu
Jarmarka sākās tā. Vēl būdama LMA otrā kursa studente, Agnese Stabiņa pārnesusi mājās savus kārtējās skates darbus, un māsa viņai teikusi: "Bāc, cik labi darbi, un tu tos vienkārši uzgrūd uz skapja!" Tāds lielākoties ir visu topošo mākslinieku darbu liktenis. Tādēļ māsas izdomāja, ka jārīko mākslas darbu tirgus. "Runājām ar akadēmijas vadību, kas sākumā uz to raudzījās neuzticīgi," atceras Agnese. "Noteikums bija, ka mums jāsavāc vismaz 30 studentu, kuri vēlētos piedalīties. Uztaisījām kartona kasti pieteikumiem, kur jāuzraksta, ar cik darbiem katrs piedalīsies, un plakātu ar uzsaukumu "Kļūsti slavens vēl pirms nāves". Pirmais gads tik labi aizgāja, ka bija skaidrs – jāturpina."
Agnese skaidro, ka mākslas izglītība nav lēts prieks, tamdēļ iespēja kaut nedaudz nopelnīt studentiem ir liela motivācija. Jarmarku apmeklē arī galeristi, un tā atkal ir iespēja būt pamanītam profesionāļu aprindās.
Jaunie mākslinieki dažkārt mēdz jautāt organizatoriem, par kādu summu pārdot savu darbu, tomēr cenu politika ir viņu pašu ziņā. Cenu amplitūda ir plaša – no lata līdz pat 1000 latiem. Mākslinieki, kas jau paguvuši sevi pierādīt, novērtē savus darbus augstāk, savukārt, piemēram, tādas vasaras prakses skicītes, protams, nemaksā dārgi. "Dažkārt tieši šis mazais un sirsnīgais, piemēram, vasaras ainaviņa ar kaziņu, uzrunā, jo tādi darbi nekad nenonāk līdz galerijām," saka Agnese un uzsver, ka pircējs maksā par sajūtu un iedvesmu, ko viņam sniedz konkrētais darbs, nevis par to, cik miligramu eļļas krāsas ir izlietots vai cik klašu pabeigts.
I. Burāne sarunā ar KDi piebilst, ka ir jābūt ļoti smalkai izjūtai, lai iegādātos mākslas darbu, kura vērtība dienās varētu tikai pieaugt. Lepni sasist plaukstiņas noteikti var tie, kas reiz Jarmarkā iegādājušies Artūra Bērziņa, Alises Mediņas, Kaspara Perska, Ievas Pētersones, Daigas Krūzes, Ingas Melderes un citu LMA skolu izgājušo mākslinieku darbus. Kristīne Luīze Avotiņa, kuras gleznotie eksotiskie dabas tēli demonstrē spilgto mākslinieces rokrakstu, stāsta, ka Jarmarka viņai izrādījusies lielisks karjeras sākums: "Vienā no pirmajām Jarmarkām tika pārdoti visi mani iesniegtie darbi. Tas bija ne tikai lielisks finansiāls atbalsts, bet arī deva ticību, ka mani darbi patīk. Ikreiz pēc Jarmarkas iepirku krāsas, audeklus un rāmjus. Gadatirgus nodrošināja labvēlīgus apstākļus, lai es varētu turpināt tikai gleznot! Man tas bija ļoti nozīmīgi, un, pateicoties Jarmarkai, esmu ieguvusi arī pastāvīgus manu darbu cienītājus."
Onkulītis ar rāmīti
Jarmarkas publika ir raiba: tie, kas nāk katru dienu un seko jaunpievedumam, galeristi, tādi, kas prasa viedokli, vai kādam konkrētam darbam pēc gadiem būs vērtība, Ziemassvētku dāvanu meklētāji, ārzemju tūristi, vēstniecību darbinieki. "Onkulītis atnāk ar savu rāmīti un piemēra to visiem darbiem. Arī pati esmu nopirkusi vairākus darbus, jo sapratu, ka nevarēšu dzīvot bez tiem," stāsta Agnese. Viņasprāt, ar latviešu gaumi esot viss kārtībā – parasti vislabākās lietas "aiziet" pirmās.
Tik pārblīvētā mākslas biezoknī gadās pieķert arī pa kādam garnadzim. "Šķiet, pagājušajā gadā mūsu darbinieks skrēja pakaļ vienam, kurš bija sabāzis aiz jakas grafikas un gleznas. Teica: "Es jau tikai draugam gribēju parādīt, vai tad nevar?" Bijuši gadījumi, ka tikušas sabāztas kabatās rotas. Nesmuki," atzīst Agnese. Jarmarkas dārgumus tagad apsargā, un darbojas arī video novērošana.
Jarmarkas rīkotāji – LMA, biedrība Kultūras perons, mākslas interneta veikals Mākslas perons, pasākumu aģentūra Pareizā ķīmija un reklāmas un komunikācijas aģentūra Airport – ir gandarīti, ka var ziedot līdzekļus LMA aulas griestu un citu telpu restaurācijai. "Citi prasa: «Kas ar tiem griestiem? Nekas nav restaurēts!" Tā nav, ka nekas nav restaurēts," teic Agnese,"«taču, lai restaurētu visus aulas griestus, būtu jānotiek vismaz 50 Jarmarkām."
Mākslas zinātniece I. Burāne priecājas, ka mākslas gadatirgus ir kļuvis par ilggadēju tradīciju, un uzskata, ka katra akcija, kurā ir iekodēts kāds augstāks mērķis, kļūst nepieciešama sabiedrībai.
Jarmarka
Latvijas Mākslas akadēmijas aula. Līdz 29.XII katru dienu (izņemot 24.–26.XII) no 11 līdz 20.