Izstāde LNMM jaunieguvumi. 21. gadsimts, kas līdz 28. janvārim skatāma izstāžu zālē Arsenāls (kuratore Daina Auziņa), pēc skata ir tīri rāma atskaite par muzeja pēdējo 17 gadu iepirkumiem. Tomēr profesionāļu lokā tā jau uzjundījusi veselu virkni jautājumu par laikmetīgās mākslas kolekcionēšanu, saglabāšanu nākamajām paaudzēm un vēlreizēju interpretēšanu izstādēs. Šiem jautājumiem turpat būs veltīta arī diskusija Latvijas māksla 21. gadsimtā. Nacionālais krājums 25. janvārī plkst. 18, kurā vārds tiks dots gan muzeja, gan sabiedrības pārstāvjiem. Ar dažiem viedokļiem aicinām iepazīties!
Vilnis Vējš, rakstu sērijas redaktors
Cik liela nozīme muzeja darbībā, ņemot vērā tā dažādās funkcijas un atbildību, ir kolekcijas veidošanai? Kāda ir nacionālas nozīmes mākslas muzeja krājuma komplektēšanas politika? Uz šiem un citiem jautājumiem atbild Latvijas Nacionālā mākslas muzeja direktore Māra Lāce, kurators un ABLV Charitable Foundation mākslas programmu vadītājs Kaspars Vanags un Rīgas Stradiņa universitātes profesors humanitāro zinātņu doktors Deniss Hanovs.
Māra Lāce
Lai runātu par muzeju kā vienotu organismu, tam savā darbībā jāīsteno trīs pamatfunkcijas, kuras savā starpā ir jāsabalansē un kuru virzienā ir jāstrādā. Pirmā no tām ir krājumā uzkrātā materiāla glabāšana un tālāka papildināšana, otrā ir pētniecība, un trešā ir komunikācija – ekspozīcijas, izstādes, muzeja pedagoģiskās programmas un citas aktivitātes. Tikai pastāvot šiem visiem trim komponentiem, mēs varam runāt par pilnvērtīgu muzeja darbību. Katrā muzeja darbības periodā akcenti nozīmes ziņā var mainīties un kāda no funkcijām var tikt izvirzīta priekšplānā. Visai komplicētajā un mainīgajā muzeja struktūrā patlaban vēlētos izcelt divus aspektus – konkrētā muzeja izveides mērķi un sabiedrības pieprasījumu. Piemēram, pašlaik esam tai muzejiskās darbības attīstības periodā, kad priekšplānā pamatoti izvirzās komunikācijas funkcija. Sabiedrību interesē ne tik daudz konkrētais priekšmets (kaut gan mākslas darba pašvērtību nekad nevaram novērtēt par zemu), bet gan vēstījums, ko mēs, izmantojot šo priekšmetu, vēlamies paust. Tomēr muzejs nevar aizmirst to, kas nosaka tā specifiku un nozīmi, kā arī to, kāpēc muzejs vispār ir veidots. Katra muzeja dibinātājiem un veidotājiem ir bijis mērķis. Latvijas Nacionālais mākslas muzejs komplektē liecības par Latvijas un šī reģiona mākslas attīstību pētnieciskajā periodā no XVIII gadsimta beigām līdz šodienai. Tā veidojas Latvijas mākslas kolekcija. Nevienā citā vietā šo materiālu tādā apjomā nekomplektēs, un mums šis valsts deleģētais uzdevums ir jāpilda. To savā veidā nosaka arī muzeja nosaukumā ietvertais vārds "nacionālais", kas paskaidro kolekcijas mērogu un nozīmi.
Kāda ir valstī vienīgā nacionālas nozīmes mākslas muzeja krājuma komplektēšanas politika, kādas prioritātes?
Muzeja darba politika tiek analizēta muzeju regulārajā akreditācijas procesā, kā to nosaka spēkā esošie likumi. Muzeja komplektēšanas politika nav akmenī iecirsta, mēs varam to pamatoti laika gaitā mainīt, izvirzot jaunas prioritātes. Patlaban definētie Latvijas vizuālās mākslas kolekciju krājuma papildināšanas pamatvirzieni ir aktuālais Latvijas mākslas process, Latvijas māksla XX gadsimtā, latviešu profesionālās mākslas pirmsākumi XIX gadsimta 2. pusē, latviešu mākslinieku darbība ārpus Latvijas teritorijas. Vēl muzejs strādā pie lietišķi dekoratīvās mākslas un dizaina kolekcijas komplektēšanas, kā arī nevaram aizmirst vēsturiski izveidojušos un savā ziņā noslēgto ārzemju mākslas kolekciju. Krājuma komplektēšanas pirmā prioritāte ir Latvijas mākslas attīstības gaita XX gadsimta 2. pusē un XXI gadsimta sākumā.
Kādi ir kritēriji, pēc kuriem Latvijas Nacionālais mākslas muzejs komplektē aktuālā laika mākslu?
Komplektēšanas politikas ietvaros ir noteikti krājuma papildināšanas galvenie kritēriji. Tie ir – muzejiskā priekšmeta atbilstība muzeja misijai, mērķiem un uzdevumiem, priekšmeta atbilstība noteiktai kolekcijai un tas, ka konkrētajam mākslas darbam piemīt mākslinieciski augstvērtīgas kvalitātes. Latvijas Nacionālajam mākslas muzejam vajadzētu kolekcijā ietvert daudzveidīgu ainu, jo mēs nevaram iezīmēt tikai kādu vienu konkrētu līniju. Mana pārliecība ir, ka jābūt daudzveidīgai pieejai un maksimāli plašam skatījumam uz Latvijas mākslas kopainas atspoguļojumu muzeja krājumā. Kā to izdodas realizēt, tas ir muzeja ekspertu zināšanu, izpratnes, intuīcijas un godaprāta jautājums. Nevaram aizmirst arī ļoti svarīgo finanšu aspektu, kā arī dažādus valsts kultūrpolitiskos lēmumus un to ietekmi uz valsts institūciju darbību. Kolekciju komplektēšana, arī pirkumu un dāvinājumu izvērtēšana notiek ar muzeja krājuma komisijas akceptu.
Kādi ir riski, komplektējot aktuālā laikmeta mākslu?
Viens no galvenajiem riskiem ir nelīdzsvarotais finansējums un tā neprognozējamība. Muzejs var piedalīties Kultūras ministrijas konkursā (agrāk arī Kultūrkapitāla fondā), nelielu daļu finansējuma mēs iezīmējam arī muzeja budžetā. Gada ietvaros tas var mainīties – ja mēs labi izpildām pašu ieņēmumu plānu, varam palielināt šo pozīciju. Tieši tāpēc visvairāk mākslas darbu iegādājamies gada pēdējā ceturksnī, jo objektīvi redzam savu finanšu situāciju. Otrs risks ir subjektivitātes moments. Mēs visi vēlamies būt objektīvi, bet reizēm subjektivitāte var prevalēt. Pie riskiem es liktu arī novērtēšanas un paredzēšanas spēju. Ir nācies saskarties arī ar tēzi, ka mākslas muzeji var pirkt darbus 50 gadu pēc autora nāves. Taču es uzskatu, ka tik mazā sabiedrībā mums tas ir jādara autora dzīves laikā, jo darbu iegāde ir arī finansiāls un morāls atbalsts māksliniekiem. To nekad nedrīkstam novērtēt par zemu! Vēl, ja mēs runājam par izteikti laikmetīgiem mākslas darbiem un šodien tik raksturīgo jauno tehnoloģiju rezultātā radītu mākslas darbu ienākšanu muzeju krājumā, risks slēpjas to tālākā izmantošanā pēc noteikta laika perioda. Piemēram, mākslas darba, kas nodots vienā informācijas nesējā, tālākā izmantošana ietver papildu apgrūtinājumus, kur izmaksu palielinājums ir tikai viena no problēmām. Muzejam tas nozīmē šo darbu ilglaicīguma nodrošināšanu, un šī problēma nodarbina laikmetīgās mākslas darbu turētājus visā pasaulē. Problēmas ir arī ar laikmetīgās mākslas restaurācijas procesu nodrošināšanu dažādi izmantoto ļoti daudzveidīgo materiālu dēļ.
Kaspars Vanags
Kolekcija, protams, ir muzeja alfa un omega. Jautājums drīzāk ir par to, kā mūsdienās ir mainījušies kolekciju veidošanas principi un kā tas ietekmē mūsu attieksmi pret jau esošo kolekciju. Abos gadījumos nāk par labu, ja krājuma ekspozīcijas stratēģija ir labvēlīga regulāriem pārgrupēšanas eksperimentiem. Tas ļauj izvērtēt ideoloģisko režīmu ietekmi kolekcijas tapšanā, uzkrāto zināšanu ilgtspējības potenciālu, pamanīt sociālās spriedzes momentus vai jaunas kompetenču jomas. Laikmetīgā māksla mēdz būt niķīga un īsti nepakļaujas ierastajai praksei veidot enciklopēdiska noklājuma nacionālās kolekcijas. Arvien biežāk mākslas parādības nematerializējas objektā ar konkrēti definējamiem parametriem. Vienīgais, kas tādā gadījumā iekļaujams kolekcijā, ir šī darba dokumentācija. Tas prasa no muzeja lielāku ieguldījumu aktuālo mākslas procesu pētniecībā, arī orientēšanās prasmi dzīves telpā ārpus "baltā kuba" robežām. Kanons un meistardarbi pārlieku paļaujas uz mākslas darbu kā pašpietiekamu estētisko lielumu, otrajā plānā atstājot to statusa atkarību no kultūrsociālajiem un politiskajiem procesiem. Mani vienmēr ir intriģējušas situācijas, kad, pārlūkojot vēsturi, mākslas kolekcijās ar atpakaļejošu datumu tiek iekļautas vienības, kas savulaik vispār netika uzskatītas par mākslu.
Kādai vajadzētu būt valstī vienīgā nacionālas nozīmes mākslas muzeja krājuma komplektēšanas politikai?
Pirmkārt, vai "nacionāls" ir etnisks vai politisks jēdziens? Ja mēs, piemēram, stendā iepretim Rozentāla diplomdarbam eksponējam etnogrāfiska rakstura zīmējumus ar latviešu tipāžiem, es turpat gribētu redzēt arī kādu ebreju tirgotāju, kas tos lakatiņus baznīcēnu goda kārtai sarūpējis. Otrkārt, LNMM ir ārkārtīgi svarīgi apzināties robus savā kolekcijā, kas radušies, savulaik izpatīkot varas diktātam. Kamēr nav atrasti līdzekļi darbu iegādei, kas šos robus aizpildītu, pastāvīgo ekspozīciju vajadzētu papildināt no privātkolekcijām vai nevalstisko organizāciju krājumiem, vienlaikus gan kliedējot jebkādas šaubas par mākslas tirgus lobiju aizlienējumu izvēlē. Kamēr LNMM patstāvīgajā ekspozīcijā būs pārstāvēts viss padomju mākslas nomenklatūras zieds, bet trūks tādu autsaideru kā Hardijs Lediņš vai Andris Grīnbergs, nav iespējams noticēt, ka muzejs sevi apzinās kā godprātīgu atmiņas institūciju. Treškārt, muzejiem mūsdienās ir daudz vieglāk papildināt kolekcijas ar šodienas mākslu, ja tie iesaistās aktuālajos mākslas procesos kā līdzproducenti. Te es domāju gan pētniecības projektus un laikmeta dokumentāciju, gan izstāžu praksi. Ja muzeja programma ir pārlieku atkarīga no NVO un privātā sektora, kam ļauts finansiālo palīdzību sniegt reizē ar atbalstītāja pašrocīgi nokomplektētu saturu, muzejs zāģē zaru, uz kura pats sēž. Proti, muzeja kuratoriem un pētniekiem iet secen profesionālās izaugsmes un tīklošanas iespējas, atrofējas kolekcionāra acs, zūd arī reputācija un prestižs, kam nav tā mazākā loma, cīnoties ar citiem pircējiem par labāko kumosu no tā, kas pieejams mākslas tirgū.
Kas būtu jāatspoguļo noteikta perioda, piemēram, XXI gadsimta sākuma, nacionālajai mākslas kolekcijai?
Mākslas muzeju nākotni redzu saistībā ar starpnozaru sadarbības formām. Pazudušu lietu meklēt vienīgi ap lampu, jo tur gaišāks? Šo līdzību var attiecināt arī uz tiem, kas kolekcijas veidošanā paļaujas tikai uz ekspertīzi mākslas vēsturē un zinātnē. Starpdisciplinārs skatījums uz norisēm sabiedrībā ļauj definēt tēmas un parādības, kas papildina vai reizēm pat aizstāj agrākos orientierus kolekciju veidošanā: akadēmiskos žanrus, mākslas darbu tehniku, mākslinieku saimes nomenklatūru. Kolekcionēšanas gaitā apzināti izsekot, piemēram, tādiem jautājumiem kā līdztiesība un sociālais taisnīgums, nacionālā identitāte un migrācija, dabas aizsardzība, izglītības jautājumi, mākslīgais intelekts, mikrovēstures liecības vai ilgtspējības princips ikdienas patēriņā, – tas man šķiet racionālāk nekā spekulatīvi diskutēt par mākslas darbu formāli estētiskajām kvalitātēm.
Vai krājuma politikai būtu jābūt publiski pieejamai?
Pašsaprotami! Turklāt muzeja arhīvā būtu jāiekļauj arī pētniecības grupu un kolekcijas veidošanas padomes sēžu protokoli. Studiju gados Londonā piedzīvoju ne vienu vien būtisku atklāsmi, lasot šādas stenogrammas par Nacionālās galerijas vai Tate Britain iepirkumu sēdēm ap XIX un XX gadsimta miju. Tajās fiksētie argumenti ļauj apzināties, cik ļoti mākslas kanons veidojies politiskā spiediena, ķertu dīvaiņu, ietekmīgu naudas maisu un nejaušu sakritību rezultātā. Šāda apziņa atbrīvo vietu arī radošam rotaļīgumam un provokatīviem eksperimentiem, kas Latvijas muzeju praksē ir pārlieku reti.
Deniss Hanovs
Kolekcijas veidošana ir domāta nākotnei, bet administratīvie un izglītojošie pasākumi, lai cik arī tie būtu svarīgi, ir domāti šodienai. Bezjēdzīgi būtu salīdzināt vai veidot hierarhiju šo uzdevumu vidū. Tomēr kolekcijas veidošana vienmēr ir saistīta arī ar tagadni, posmu, kurā top jauna kolekcija vai tiek papildināta esošā. Kopš vēlīnās renesanses māksla Eiropā ir bijusi cieši saistīta ar varu, tāpēc kolekcijas veidošana – vai nu valdniekiem XVIII gadsimtā, vai nacionālas valsts kultūras iestādēm XXI gadsimtā – ir politika, un no tās nav jābaidās. Kultūras politikā kopumā, ne tikai attiecībā uz nacionālo kolekciju, manuprāt, pastāv paradokss – no vienas puses, politiķiem nemitīgi nepieciešami stāsti par apdraudēto nacionālo identitāti, vāju latviskumu, no otras puses – provinciālisms, nespēja domāt Eiropas mērogā, nebaidoties no tēmām, kas ir daļa no mūsdienu kultūras, piemēram, homoerotiskā māksla, politiskās manipulācijas, vardarbība pret sievieti, karš, padomju sadzīve. Kolekcija nevar būt kanons, es esmu pret kanonu no paša šīs idejas sākuma, pat ja kanons tiek papildināts. Māksla ir varas instruments, bet kvalitatīvā demokrātijā mākslas kolekcijas atspoguļo sociālajā telpā pastāvošo dažādību, kontroversiālo un kādam nepatīkamo, bet realitātē klātesošo.
Kolekcija ir jāuztver kā atvērta sistēma, kas ir māksliniecisko procesu indikators, atspoguļojums un atspulgs. Multietniskā sabiedrībā būtu nepieciešams pievērst uzmanību arī mazākumtautību māksliniekiem, neveidot kvotas. Mākslas muzejs ir pārstāvniecība, un tajā ir svarīgi ieraudzīt, vai māksla runā dažādās valodās, vai atspoguļo dažādas sociālās realitātes.
Kādi kritēriji jāievēro, komplektējot aktuālā laikmeta mākslu? Kā izvēlēties?
Žanru dažādība, reģionālā un vecuma dažādība, sieviešu darbi, jo māksla un dzimte ir svarīgi diskursi, kas Latvijā arhaiskās politiskās attieksmes dēļ pret dzimti kā kaut ko bīstamu ir pieklusināti. Izvēle nedrīkst būt vertikāla. Jābūt nozaru pārstāvju daudzbalsībai. Izaicinājums ir – kā iesaistīt auditoriju? Skaidrs, ka ne gluži ar balsojumu, bet jāveido forumi, izstādes, debates, kas ļautu sekot procesam. Būtu nepieciešams skaidrot diskusijās, kāpēc konkrēti darbi iekļauti kolekcijā. Manuprāt, tas bagātinātu arī diskusiju kultūru, kas Latvijā ir ļoti minimāli attīstīta, strīds par izvēli ir tikpat būtisks kā izvēles rezultāti.
Kādas ir priekšrocības, un kādi riski pastāv, komplektējot aktuālā laikmeta mākslu?
Laikmetīgums ir pakļauts plurālismam, tātad spriedzes situācija starp dažādiem dalībniekiem ir neizbēgama, taču īstenībā tā ir arī radoša telpa, lai mākslas procesi attālinātos no valsts klišejiski izprotamās lomas – noteikt, kas ir labi un kas ir slikti. Mēs visās nozarēs kopš neatkarības atgūšanas it kā baidāmies no plurālisma, kas šķietami varētu izšūpot mūsu pašu stabilitāti, bet tā ir postkoloniāla trauma, kas bieži izpaužas vēlmē ar kontroles mehānismiem caurstrāvot visas jomas, kas tiek pasludinātas par sakrālām. Vissakrālākā no tām, protams, ir latviešu valoda. Somijā, kas mums ir tik tuvu ģeogrāfiski un tik tālu kultūrpolitikā, plurālisms izpaužas kā iespēja iekļūt nekonvencionālā kultūras telpā, nebaidīties no minoritārā un marginālā. Rezultātā somu sabiedrība ir iemācījusies apšaubīt un caur šaubām nodrošināt savas kultūrtelpas atjaunošanas iespējas. Mēs bieži ne tikai politikā, bet arī mākslā cenšamies spēlēties ar nenoteikto pagātnes formu, cenšamies iecementēt, nepieļaut, kanonizēt – tā ar mums runā mūsu bailes un pārtrauktā vēsture.