KuMu brīnumainība slēpjas tajā, ka tas ir uzcelts, uzcelts postsociālisma valstī, pārvarot politiķu ķildas un nevēlēšanos tērēt naudu kultūrai. KuMu igauņi cēla vairākus gadus, un visu laiku tika apšaubīta ideja celt tik grandiozu kultūras būvi laikā, kad valsts nebūt vēl nav sasniegusi labklājību Eiropas izpratnē. KuMu Tallinā, manuprāt, savā telpas un mākslas kolekciju kvalitātē neatšķiras no MuMoKa Vīnē un savā spēkā pārspēj LuMu Budapeštā.
Igauņi ir spējuši izdarīt to, ko latvieši tikai grasās darīt, bet īsti nespēj. Starp citu, Tallinā ir arī Nacionālā bibliotēka, kas celta pēc 1990.gada un lasītājiem dod fantastiskas iespējas ienirt zināšanu dziļumos. Mēs gan vēl ar vien strīdamies un kašķējamies gan par Gaismas pili, gan par mūsu pašu MoMaMu (Modernās Mākslas Muzejs). Var jau taupīt naudu un dzīvot tumsā, bet tad jau neviens nebrauks pie mums pēc gaismas lūkoties. Jāatzīst, ka KuMu nav tikai skaista ēka, tās saturs arī ir vērtīgs, un mums arī jārūpējās par to, lai mūsu Gaismas pilī un MoMaMu būtu ne tikai lieliska arhitektūra, bet arī neatkārtojams saturs. KuMu ir plats solis priekšā mums.