Tādā veidā no pansionāta ir pazudusi kafejnīca, kurai pansionāta iedzīvotāji ir varējuši viegli piekļūt un atļauties no piešķirtajiem desmit procentiem no pensijas kaut ko arī nopirkt, atšķirībā no netālus esošā veikala, kuram vairāki pensionāri nevar ne tīri fiziski aiziet, ne arī ko atļauties, dārgo cenu dēļ. Tāpat arī par pensionāriem piešķiramo pensijas daļu – kaut arī pansionāta piedāvājuma līmenis tikai krītas, piemēram, vairs netiek vesti ārsti uz pansionātu, tā vietā vedot pensionārus uz ārstu vizītēm, piešķirtā pensijas daļa ir samazinājusies no 15 procentiem uz 10. Liels apbēdinājums iedzīvotājiem bija arī tas, ka viņiem liedza iespēju turpināt pansionātā strādāt, piemēram, virtuvē, tādā veidā nopelnot mazliet naudu zālēm vai kādam savam priekam. Tā vietā šobrīd pansionātā ir pieņemti cilvēki no tā saucamās „simtlatnieku programmas”, kuri, kā stāsta pensionāri, bieži vien ir krievi, kuri ne tikai nerunā latviski, bet pat nesaprot latviešu valodu. Tāpat bieži „simtlatnieku” vidū mēdz būt arī alkoholiķi, kas nedara savu darbu pēc labākās sirdsapziņas, kas liecina arī par to, ka labā ideja par šādu programmu praksē nav sevi attaisnojusi. Īpaši būtiska problēma ir arī tā, ka starp pensionāriem pansionātā dzīvo arī alkoholiķi un narkomāni, kuri ir atvesti šeit rehabilitēties, un šādi apstākļi rada papildus raizes jau tā satrauktajiem pensionāriem.
Kaut arī vispārējos priekšstatos pansionātam jābūt vietai, kur mierīgi pavadīt savas vecumdienas, mūsu pensionāriem ik dienas nākas pastāvīgi raizēties gan par dažādiem šķietamiem sīkumiem, gan arī pavisam ievērojamām lietām. Noprotams, ka administrācija ir vērsta uz pašlabuma gūšanu – iepriekšējās pansionāta kafejnīcas vietā, visticamāk, ievedīs kādu firmu, vest pensionārus pie mediķiem ārpus pansionāta telpām ir lētāk, un tāpat atlec arī labums no „simtlatnieku programmas”, kaut arī darba kvalitāte neizrādās augsta. Tomēr vienlaicīgi tiek paaugstināta summa, kas no pansionāta iedzīvotāju pensijas tiek izmantota viņu uzturēšanai un citiem pakalpojumiem, un tas jau sāk izskatīties pēc pensionāru muļķošanas. Piemēram, par kafejnīcas likvidāciju iedzīvotāji rakstīja iesniegumu administrācijai, uz kuru līdz šim pašam brīdim nav nekādas reakcijas no administrācijas puses. Rodas sajūta, ka pansionāta iedzīvotāji tiek vienkārši ignorēti.
Kaut arī Rīgas domei ir institūcijas, kas nodarbojas tieši ar šādu jautājumu risināšanu, ņemot vērā pašreizējo situāciju, rodas jautājums, ar ko šīs institūcijas nodarbojas? Turklāt, ja Rīgas dome tā rūpējas par pensionāriem, piešķirot iespēju braukt bez maksas sabiedriskajā transportā, varbūt varētu pievērst uzmanību arī pensionāru dzīves apstākļiem pansionātos, lai mēs nenonāktu situācijā, kad pašvaldību iestādes sāk rīkoties kā privātprakses.