Nedēļas nogalē notikušajā LPP kongresā bija klāt visu trīs lielāko konfesiju pārstāvji: katoļu, pareizticīgo un luterāņu garīdznieki. Vienīgā katoļu Baznīca bija pārstāvēta ar tās augstāko garīdznieku Latvijā- kardinālu Jāni Pujatu. Lai arī kardināls pirms vēlēšanām kategoriski noliedza katoļu Baznīcas atbalstu LPP, šis atbalsts bija acīmredzams. Tikpat acīmredzami arī citu konfesiju pārstāvji pārņem LPP politisko retoriku, iedzīvinot to savos sprediķos.
Tagad kristīgo konfesiju kopīgais mērķis ir cīnīties pret homoseksuālismu Latvijā un tā propagandu, tā vismaz vienā no saviem nesenajiem sprediķiem sacīja Latvijas Baptistu draudžu bīskaps Pēteris Sproģis. Baznīcai ir tiesības nepieņemt laicīgajā pasaulē izplatītas lietas un Baznīcai ir tiesības iebilst pret notiekošo sekulārajā vidē. Ir tikai viens jautājums, vai homoseksuālisms ir vienīgā problēma, kas apdraud mūsu sabiedrību un Baznīcu?
Ja kristīgā Baznīca Latvijā savu misiju vadīt dvēseles ceļā pie Dieva noreducē uz cīņu pret homoseksualitāti, kas notiek ar cilvēka dvēseli? Man negribas ticēt, ka lielākajai daļai kristiešu šajā valstī jautājums par homoseksualitāti un ģimenes vērtību aizstāvēšanu ir viņu personīgās ticības prioritāte. Kristīgā Baznīca Latvijā, vismaz savās sabiedriskajās aktivitātēs, savā retorikā līdzinās LPP un tās līderim Aināram Šleseram. Vai tas nozīmē, ka „kārtīgam“ kristietim ir jāatbalsta Baznīcas politiskās aktivitātes un tās vadības ciešo saistību ar Latvijas Pirmo partiju?
Šķiet Vislatvijas „ainarizācija“ ir pārņēmusi arī lielākās kristīgās konfesijas. Varbūt Aināra Šlesera mērķis ir katrā konfesijā ielikt pa vienam Ļedjajevam? Tad visas baznīcas būtu vēl ērtāks politiskais ierocis un līdz „kristīgajam totalitārismam“ būtu atlicis tikai viens solis—Aināru iecelt par visu „pareizo“ un „ļoti kristīgo“ vadoni.