Latvijas Nacionālais vēstures muzejs aicina aplūkot unikālu porcelāna vāzi

S. Kuzņecovs” Porcelāna, fajansa un māla izstrādājumu fabrikā ap 1937.–1940. gadu. Paraksts vāzes pamatnē liecina, ka to ar roku apgleznojusi māksliniece Tatjana Meija, kura fabrikā strādāja kopš 1933. gada. Lai gan 1913. gadā Pēterburgā dzimušajai māksliniecei nebija speciālas mākslinieciskās izglītības, T. Meija tomēr bija to mākslinieku vidū, kuri fabrikā bija apguvuši apgleznošanas tehniku un kuriem uzticēja porcelāna trauku apgleznošanu pēc savām kompozīcijām. Katra apgleznojuma kompozīcija tika izpildīta vienā eksemplārā un augstā tehniskā kvalitātē. Šajā vāzē māksliniece izmantojusi 20. gadsimta 30. gadu beigās populāro sižetu - jaunieši latviešu tautas tērpos sadevušies rokās jautrā dejā, tā paužot prieku par dzīvi brīvā zemē. Latvijas Nacionālā vēstures muzeja krājumā vāze ir nonākusi 20. gs. 30. gadu beigās. 1944. gadā, kad fronte tuvojās Rīgai, vācu okupācijas vara pavēlēja muzeja kolekcijas sapakot izvešanai uz Vāciju. Līdz septembrim gandrīz viss jau bija sapakots kastēs. Dažu muzeja darbinieku pavadībā kolekcijas bija paredzēts pa dzelzceļu nogādāt Vācijā. Lai gan okupācijas vara steidzināja mantu izvešanu, Valsts Vēsturiskā muzeja vadība, aizbildinoties ar nepieciešamību kastes īpaši stīpot un priekšmetus ievietot kastēs pēc saraksta, to novilcināja līdz oktobra sākumam. Vērtīgākos priekšmetus - sudraba saktas, kausus, ordeņus, materiālus par Kārli Ulmani u. c. muzeja direktora Valdemāra Ģintera vadībā un ar Etnogrāfijas nodaļas vadītāja Ādolfa Karnupa un muzeja komandanta K.Rozenberga ziņu iemūrēja Rīgas pils pagrabā. Gaidāmā Sarkanās armijas ienākšana un padomju varas atjaunošana muzeja darbiniekos, kuri jau bija piedzīvojuši vienas kolekcijas izvešanu uz Maskavu 1940. gadā, nekādas ilūzijas neradīja. Iespējams, priekšmeta trauslums un sarkanbaltsarkano toņu izvēle vāzes augšdaļas un vāka ornamentā lika muzeja darbiniekiem vērtīgākajiem priekšmetiem pievienot arī šo vāzi, ko kopā ar citiem porcelāna priekšmetiem noslēpa muzeja patrepē.  1944. gada rudenī par muzeja direktora vietas izpildītāju tika iecelts Jānis Blaumanis, kurš savdabīgi apkaroja buržuāzisko nacionālismu – uzzinājis, ka daļa priekšmetu ir iemūrēti, 1945. gada martā uzlauza aizmūrēto slēptuvi un daļu priekšmetu “iznīcināja” – proti, izmantoja savām vajadzībām. Ā. Karnups J. Blaumaņa rīcību uzskatīja par noziedzīgu un jaunajam direktoram neuzticējās. 1945. gadā, kad Etnogrāfijas nodaļā tika veikta inventarizācija, ap 200 priekšmetu netika uzrādīti un palika slēptuvē. Ā. Karnups uzskatīja, ka priekšmetiem jāsaglabājas kā vēsturiskām liecībām un, kad 1946. gada februārī no Vācijas tika atgrieztas 400 aizvestās kastes ar eksponātiem, viņš 11 kastes noslēpa, lai Blaumanis nevarētu piesavināties vērtīgākos priekšmetus. 1946. gadā sākās tiesas prāva pret muzeja darbiniekiem par muzeja vērtību slēpšanu un piesavināšanos. Ā.Karnupam piesprieda nāvessodu, bet 1947. gada 31. janvārī to nomainīja ar 10 gadiem labošanas darbu nometnē, 1955. gadā Ā.Karnups atgriezās Latvijā, taču Latvijas PSR Centrālajā Valsts vēstures muzejā strādāt viņam tika liegts. Profesors P.Stradiņš viņu pieņēma darbā Medicīnas vēstures muzejā. Uzreiz pēc tiesas prāvas muzejā sākās slēpto priekšmetu uzskaitīšana un izvērtēšana, tika sastādīti izslēdzamo, padomju ideoloģijai neatbilstošo, priekšmetu saraksti. Lai glābtu vāzi ar „buržuāzisko” tematiku, muzeja darbinieki to iekļāva Etnogrāfijas nodaļas kolekcijā. Tur vāze glabājas līdz 1972. gadam, kad kopā ar 438 citiem M. S. Kuzņecova fabrikas un Krievijas porcelāna fabriku izstrādājumiem nonāca Vēstures nodaļā.