Blakus citiem neskaitāmiem dalījumiem, politikā darbojošos cilvēkus var iedalīt arī šādās divās kategorijās:
Vanagi – cilvēki, kuri parasti stingri pieturas pie pašu pārstāvētajiem principiem un idejām. Šiem cilvēkiem psiholoģiski ir ļoti grūti pieņemt kompromisus un atkāpes no ideoloģijas „stingrās līnijas”, tāpēc jebkuru atkāpi uztver kā zināmu nodevību un pieļauj tādas tikai tad, ja tiek pārliecināti, ka atkāpe patiesībā saskan ar pamata ideoloģiju.
Dūjas (vārds apzīmē balta apspalvojuma baložus jeb t.s. „miera baložus”) – cilvēki, kuri visbiežāk nav mazāk ideālistiski kā Vanagi, taču psiholoģisko īpašību dēļ ir tendēti uz kompromisu un mierīga risinājuma meklēšanu. Šie cilvēki apzinās divu pretējas pārliecības Vanagu nometņu konflikta bīstamību, tāpēc „mīļā miera labad” pieļauj atkāpes no ideoloģijas „stingrās līnijas”, veicot kompromisa darījumus ar otras puses Dūjām.
Uzreiz jāuzsver, ka politikā darbojas arī bezprincipiāli cilvēki (ja vien savas kabatas pildīšana nav uzskatāma par „principu”), kuri nav pieskaitāmi ne Vanagiem, ne Dūjām, turklāt minēto dalījumu var deformēt arī cilvēki, kas sava viedokļa formulēšanā un/vai rīcībā ir nopietni atkarīgs no kādiem ārējiem faktoriem. Tāpēc, piemēram, korumpēts politiķis visbiežāk nebūs pieskaitāms ne Vanagiem, ne Dūjām, jo savā darbībā nav spējīgs (kaut arī varbūt gribētu) vadīties saskaņā ar noteiktiem principiem un vērtībām.
Ja labi paskatās, tad jebkurā kaut cik attīstītā organizētā cilvēku grupā, vai tā būtu partija, kādas noteiktas intereses aizstāvoša biedrība, vai valsts valdība, var izšķirt cilvēkus, kuri pieskaitāmi vai nu Vanagiem vai Dūjām. No vienas puses Vanagi kalpo kā grupas principu „sargsuņi”, savukārt no otras puses Dūjas kalpo kā līdzāspastāvēšanas meklētāji ar citām grupām.
Ja kāda no šīm daļām grupas iekšienē iztrūkst, ir ļoti vāja vai ir izspiesta no lēmumu pieņemšanas procesa, tad šāda grupa savā darbībā visbiežāk „iestūrē vienā grāvī” un rezultātā zaudē cīņā par savu interešu aizstāvību. Ja tā ir partija vai biedrība, tad nav liela skāde – tās nišā vienkārši rodas cita, spēcīgāka partija/biedrība. Taču, ja šī grupa ir valsts valdība vai visa valsts politiskā elite, tad sekas var būt visai katastrofālas valstij.
Tāpēc jebkuram grupas vadītājam ir jāspēj atrast vidusceļš starp Vanagu un Dūju pieeju, vienlaikus pašam nepieslienoties nevienai no šīm nometnēm. Grupas vadītājs var atbalstīt Vanagu vai Dūju pozīciju atsevišķos jautājumos, bet tā nedrīkst pāraugt par nelīdzsvarotu tendenci, pretējā gadījumā vadītājs laika gaitā zaudē „atstumtās daļas” Vanagu vai Dūju uzticību un grupa sašķeļas.
Vēsturē ir bijuši daudz piemēru, kas parādījuši līdzsvarotības nozīmību vai gluži pretējo – nelīdzsvarotības traģiskās sekas. Piemēram, 1962. gadā „Kubas krīzes” laikā pasaule bija tikai soli no totāla kodolkara, kas iznīcinātu visu civilizāciju. Gan ASV, gan PSRS valdībās un bruņoto spēku ģenerālštābos esošie Vanagi mudināja abu valstu vadītājus uz kara sākšanu. Tikai Kenedija un Hruščova izvēlētais vidusceļš (vienlaikus nepieslienoties savām Dūjām pilnībā) izglāba pasauli no katastrofas. Pretēji bija 2. Pasaules kara laika Vācijā – Hitlers pats kā savas valsts vadītājs bija Vanags, neieklausoties Dūju argumentos. Rezultāts bija absolūta katastrofa viņa vadītajai valstij.
Latvijā savukārt visus gadus pēc neatkarības atgūšanas pie varas ir bijis Dūju un bezprincipiālu vai korumpētu politiķu kokteilis, bet partijās esošie Vanagi tikuši atbīdīti no lēmumu pieņemšanas procesa un marginalizēti. Rezultātā no latviešu interešu viedokļa ir notikusi viena piekāpšanās pēc otras gan vietējās krievu kopienas un Krievijas, gan Rietumu „prasību” priekšā. Tās ir sekas Vanagu iztrūkumam valsts un partiju augstākajā vadībā .. vienkārši nav bijuši ar varu apveltīti cilvēki, kas visu laiku atgādinātu par „sarkanajām līnijām” un vajadzīgajā brīdī valsts/partijas vadītājam pateiktu STOP.
Ko no minētā varam secināt – jebkurā grupā ir vajadzīgi gan Vanagi, gan Dūjas, kuri turklāt vienlīdzīgi ir iesaistīti grupas lēmumu pieņemšanā, kā arī neitrāls vadītājs, kas spēj atrast vidusceļu starp abu šo grupas daļu pozīcijām. Jāatceras, ka neviens no tiem nav „nodevējs” (Vanagi par Dūjām) vai „cietpauris”, „radikālis” (Dūjas par Vanagiem), bet gan nepieciešamas, labi funkcionējošas sistēmas sastāvdaļas.
Jānis Iesalnieks
Partijas „Visu Latvijai!” valdes loceklis
- Seko līdzi maniem Twitter ierakstiem: twitter.com/Kursis
- Iesaki šo rakstu arī draugiem: Draugiem.lv Runā