Neatbildēts palika uz pamata jautājumu, proti -- kā īsti sanāca šī "kļūdīšanās"? Būtībā Kučinskis atzina, ka valdošo koalīciju pārstāvošie deputāti ir apātiski pāķi. Šaubas par valdības 81. panta kārtībā pieņemtajiem grozījumiem izskanēja pirmajās dienās pēc tam, kad tie bija pieņemti. Deputāti ne ausi nepakustināja. Saeimā grozījumi tika pieņemti lielā steigā un pēc tam, kad deputāti daudzas stundas bija agonizējuši par Abreni. Neviens neko neiebilda. Valsts prezidente likumprojektu atsūtīja atpakaļ un vienalga nevienam valdošās koalīcijas deputātam neienāca prātā, ka varbūt kaut kas tā īsti nav kārtībā, vien mūžam pompozais Dzintars Jaundžeikars ļāvās pavāvuļot par to, ka prezidente laikam likumprojektus tā riktīgi nemaz nav izlasījusi. Ja deputāti tik tiešām "kļūdījās", tad kļūdījās tajā ziņā, ka absolūti un pilnīgi ignorēja tos pašus parlamentārās kontroles principus, par kuriem tie sakās cīnāmies drošības likumu grozīšanas kontekstā. Sak\', ja Koalīcijas padomē nolemts, ka vajag, tad davai uz priekšu, pedāli grīdā, kādi te vēl var būt jautājumi?
Lūk, jautājums, uz kuru Kučinskis vakar neatbildēja -- vai 17 gadu pēc valsts neatkarības atjaunošanas it kā nebūtu tiesības no parlamenta sagaidīt darbu mazliet augstāk par bērnudārza līmeni? "Mēs kļūdījāmies" tā īsti tomēr neattaisno stulbumu, kurš gandrīz sagrāva Latvijas reputāciju NATO aliansē. Pareizi pirms pāris nedēļām par šo lietu rakstīja kolēģis Aivars Ozoliņš. Ja premjerministrs Aigars Kalvītis sakot, ka viņu par drošības dienestu un diplomātisko instanču iebildumiem neviens nebija informējis, stāstīja taisnību, tad valsti vada cilvēks, kurš lēmumus pieņem vieglprātīgi. Ja viņš meloja un par iebildumiem zināja, tad valsti vada cilvēks, kurš lēmumus pieņem apzinoties, ka tie ir valsts interesēm kaitīgi. Ja valsts vadībā ir šāds nezinītis/kaitnieks un simts "gudro" galvu vairākums neko neredz, neko nedzird un neko negrib redzēt un dzirdēt, tad par ko mēs vairs te runājam?
Opozīcija parlamentā patlaban ļoti spiež uz to, ka jāsavāc paraksti un jautājumā par drošības likuma grozījumiem jārīko referendums. Nav ne mazāko šaubu, ka šis būtu referendums pirmām kārtām par Kalvīša bandas patvaļu. Tas, ka šodien Saeima gandrīz noteikti apstrīdētos grozījumus atkal atcels, tas šo faktu nemaina. Taču uzmanīgi pār tiltu. Latvijas tauta jau arī nav gluži bez politiskas apātijas, ja referendumā nesavāksies kvorums (puse to, kuri 2006. gadā balsoja Saeimas vēlēšanās, tātad -- apmēram 450 tūkstoši), tad tas kaut netieši, bet tomēr apliecinās atbalstu minētajai patvaļai. Patiešām politikāņi ar "Tautas" partiju priekšgalā "kļūdījās", kā vakar televīzijā teica Atis Lejiņš, savārīja lielas ziepes. Tagad "taupības" valdībai nāksies izdot lielu naudu par parakstu vākšanu un iespējamu referendumu un parakstu savākšanas gadījumā politika tiks paralizēta, kamēr referendums nebūs noticis. Varbūt tomēr labāk būtu bijis "nekļūdīties".