Visu joku saturs vedina pie tā, ka līdz ar sievu parādīšanos mūsu dzīvēs beigusies paradīze un sākusies elle.Jokos, protams, izmanto pārspīlējumus, tomēr apbrīnojamā pārspīlējumu vienveidība vedina domāt, ka pieprasījums pēc „sievas – raganas” tēla ir gana reāls un plašs. Tas, kā vīrieši mēdz aiz muguras izteikties par savām sievām, diemžēl šokē ne tikai joku vācelītēs, bet ikdienā. (To pašu var attiecināt arī uz sievām.)
Te nu vietā būtu atgādināt vienkāršo patiesību – tāds tādu atrod! Mūsu dzīves liktenīgais cilvēks ir nācis mums palīdzēt būt tiem, kas esam. Ja viņa reizēm kaitina, tad kaitinoši esam mēs paši. Ja reizēm kļūst garlaicīga, tad apnikuši esam paši sev. Bet ja savās sievās ikdienu no jauna redzam lielāko dzīves dārgumu, tad arī paši sākam mirdzēt.
Uz vispārējā mūsdienu attiecību fona labs vārds savai sievai (un par savu sievu) nebūs daudz, bet kā reiz dziedāja Ieva Akurātere: "Ko gan tu lāsteka darīsi, kad tevī viens saules īlentiņš durs...?" Pasaki sievai, cik viņa Tev svarīga un mīļa, paskaties acīs un redzēsi visskaistāko sievieti pasaulē!