Skepticisms par Eiropas projektu (t.i., par ES) ved pie nacionālisma un ekstrēmisma - tā nesen ES prezidents van Rompejs.Bet ko darīt, ja demokrātiski ievēlētā valdība zaudē savas ekonomiskās un finansiālās pilnvaras, ir spiesta tās nodot ārpus valsts esošu institūciju rokās?
Tas ir jautājums, kurš nodarbina Īrijas valdību. Tā vilcinās pieņemt finansiālās palīdzības piedāvājumus apzinoties, ka līdz ar to zaudēs iespēju pārvaldīt savas valsts saimniecisko dzīvi. To viņu vietā darīs citi - EK, SVF, Psaules banka (pirmais, ko viņi darīs - izmainīs īrijas uzņēmumu inākumu nodokli. Tagad tas ir krietni zemāks nekāitur ES un vienmār bijis kā dadzis acīs citiem, bet reizē ļuvis par vienu no būtiskām Īrijas panākumu atslēgām. Skaidrs, ka starptautiskās haizivis to cels - t.i., piespiedīs Īrijas valdību to celt).
īrija tātad varētu kļūt par jau otro Eiropas valsti, kuras vadlība zaudēs apēju pārvaldīt savu valsti atbilstoši nacionālajām interesēm. Pirmā bija Grieķija, drīz tai varētu būt spiestas pievienoties arī Portugāle, Spānija, varbūt Itālija. Visām šīm eirozonas valstīm nav izejas. Pat ja tās atteiktos no eiro, to atjaunotās nacionālās valūtas jau pirmajā dienā biržās nokristos savā vērtībā tik zemu, ka valsts parāds pieaugtu vairākas reizes.
Patiesībā mūsu acu priekšā notiek nežēlīga, pat prasta varas pārņemšana lielā Eiropas daļā. Viss nonāk lielo starptautisko finanšu institūciju varā. Vai Eiropas tautas to apzinās?
Arī mūsu zemē valda aizdevēji. Par to nupat lieku reizi pārliecinājāmie. Premjers Dombrovskis sastādot budžetu bija iedomājis ietaupīt uz pensiju 2. līmeņa rēķina, bet aizdevēji - ni un ni! Kas atliek? Paklausība, atkāpšanās...
Patiesībā Latvijas situācija ir labāka kā eirozonas valstīs.Mums joprojām ir sava nacionālā valūta, kas dod zināmu stbilitāti, rada neatkarīgu spēles laukumu. Tādūļ tik pārsteidzoša ir valdības neapdomātā tiekšanās uz "pievienošanos" eiro. Smaga kļūda!
Bet tas, ka nacionālo valdību rīcībspēja zūd lielā kontinenta daļā, draud ES ar nepārredzamām sekām.Būtībā starptautiskie finanšu institūti, kuri pārņem varu Eiropā, atstāj tikai demokrātijas izkārtni. Vēlēšanas var mainīt klausīgo eirokrātisko valdību personālsastāvu, bet no to rīcībspēju. Protams, tas ātrāk vai vēlāk izraisīs vēlmi nokratīt jūgu, tātad kāpinās nacionālismu un radikālismu. Pirmās pazīmes jau ir, par tām liecina labējo panākumi vēlēšanās. Pagaidām vēlētāji protestē pret imigrantu ienākšanu. Daudz nopietnāk būs tad, kad Eiropa sapratīs, ka laba valdību daļa vairs nav spējīgas pieņemt normālus, patstāvīgus saimnieciskos lēmumus. Reakcijas var būt pārsteidzošas.
Tā diemžēl vairs nav tā Eiropa, par kādu domāja ES dibinātāji Monē un Šumans. Tā arī nav tā ES, kurā iestājāmies mēs.