Senāta ārlietu komiteja nobalsoja par lēmumu, kurš juridiski Bušam nav saistošs, tomēr politiski ļoti sāpīgs. It īpaši tāpēc, ka pret viņa plānu ir nostājušies arī viņa paša republikāņu partijas ietekmīgi politiķi.
Viens no iemesliem plašajai opozīcijai Buša plānam ir ne tikai amerikāņu sabiedrības noskaņojums, politiskā konjunktūra, bet arī bažas, ka Buša plāns faktiski gatavo augsni arī militārām akcijām pret Irānu, kura tuvojas spējai izgatavot kodolieročus. Par to liecinot gan karaspēka skaitliskā palielināšana, gan raķešu Patriot un vēl vienas lidmašīnu bāzes kuģa grupas nosūtīšana uz Persijas līci.
ASV ciešākais sabiedrotais Vidējos Austrumos ir Izraēla. Dominējošā drošībpolitiskā prognoze Izraēlā paredz, ka kodolieroči Irānas režīma rīcībā būs jau tuvāko 12 līdz 18 mēnešu laikā. Izraēlas militārie plānotāji uzskata, ka ar lielu varbūtību Irānas apdraudējuma novēršanai būs jāpielieto preventīvs bruņots trieciens. Neatkarīgi no tā, vai Savienotās Valstis to gribēs vai nē, Izraēlai jābūt gatavai to veikt pašai. Protams, šādas konflikta eskalācijas gadījumā ASV nevarēs palikt malā un tai arī būs jāiesaistās.
Iekšējā attīstība Irānā tikmēr ļauj cerēt, ka prezidenta Ahmadenidžāda un viņa pārstāvēto radikāļu ietekme samazinās un Irāna varētu būt gatavāka sarunām gan par kodolieroču programmas apstādināšanu, gan līdzdalību Irākas/reģiona stabilizācijā. Tāpēc mērenie politiķi ASV cenšas novērst iespējamu militāra konflikta eskalāciju attiecībā uz Irānu, un pielietot diplomātiskus, ekonomiskus un „militāri-psiholoģiskus” līdzekļus, lai varētu uzsākt sarunas ar Teherānu. Tas Bušam (un ASV kopumā) tomēr būtu ārkārtīgi smags lēmums, jo Irānas režīms daudzus gadus ir atbalstījis un turpina atbalstīt teroru un spēka pielietošanu pret Izraēlu un ASV interesēm reģionā.