Natālija Jansone tikko kā atgriezusies no modes izstādes Japānā, kur Eiropas apģērba dizaineriem, to vidū arī četrām latviešu māksliniecēm, bija iespēja piedāvāt savas jaunās kolekcijas Japānas modes tirgum. Natālija jau vairākus gadus sadarbojas ar kādu luksusa zīmolu lielveikalu Tokijā un arī ar vairākiem maziem veikaliņiem, kas labprāt pērk viņas izstrādājumus. Krīzes laikā viņa gatava piemēroties, kā vien vajag. Mērķis ir noturēties modes biznesā. Tikko viņa pabeigusi uniformas kādas Rīgas viesnīcas personālam. Individuālajiem klientiem ar mieru nolaist cenu. Vai ar modi Latvijā patlaban var izdzīvot? Natālija nezina. Var jau veikt aprēķinus, bet viss tomēr balstīts uz intuīciju, ticību, viņa saka.
Kā Latvijas modes biznesā izjūt krīzi?
Labāk tās saukšu par pārmaiņām pasaulē, nevis ekonomisko krīzi. Ilgus gadus pasaule bija uzbūvēta tā, lai mēs vairāk pirktu. Tie bija zelta gadi, sevišķi cilvēkiem, kuri neko nevarēja dot citiem, bet saņemt varēja jebko. Vēsturiski mēs jau zinām, kas notiek ar zelta laikmetiem. Tas burbulis vienā brīdī plīst. Tāpēc galvenais ir savu dzīvi nodzīvot godīgi, lai nav kauns par to. Viss pārējais tik un tā nav paredzams un visu laiku mainās. Man liekas, ka svarīgi ir visu laiku kaut ko no sevis dot citiem un tad tas kaut vai maizītes līmenī pie tevis atgriezīsies.
Saki, ka vajag meklēt augstāku jēgu, nevis tikai iepirkties un skaisti dzīvot?
Jā, būt noderīgam citiem. Tas ir ļoti svarīgi! Tikko biju
Japānā. Mums, Eiropas modes māksliniekiem, lasīja lekciju par
pārmaiņām ekonomikā - tās skārušas arī Japānu. Tur ver ciet dārgo
zīmolu lielveikalus, japāņi tos pārbūvē. Viņi skaita katru jenu!
Gados vecāki cilvēki, kuri var pirkt, kļuvuši piesardzīgi un
nepērk, bet jaunieši… Šie dārgie veikali vienkārši nav domāti
viņiem. Līdz šim japāņi bija pasaulē lielākie luksusa zīmolu
patērētāji.
Tagad tas ir mainījies?
Jau deviņdesmito gadu beigās Japānā sāka būvēt fast food apģērbu lielveikalus. Tā bija lēta, ātri novalkājama produkcija un atradās mazajās ieliņās. Tagad šie lēto apģērbu veikali pamazām iekaro lielās ielas. Nesen tika atvērts H&M, un rindas bija apkārt visam rajonam. Sākumā japāņi varbūt vēl kautrējās staigāt pa ielām ar fast food apģērba iepirkumu maisiņiem, bet tagad - mierīgi.
Minēji, ka japāņi pārbūvē luksusa zīmolu lielveikalus. Par ko viņi tos pārbūvē?
Par maziem veikaliņiem, kuriem var viegli un ātri mainīt
koncepciju, izveidot un aizvērt, ja neiet lietas. Kāpēc Japānā
tagad ļoti labi aizgājis fast food apģērbs: japāņu mājokļi ir
nelieli, tur nav vietas mantu krāšanai. Lētu apģērba gabalu viņi
var nopirkt, pāris mēnešu pavalkāt un izmest.
Tas viss taču ir pret tavām interesēm! Tu pārstāvi dārgās modes
galu Latvijā.
Jā, bet, no otras puses, tagad ir iespēja izstrādāt interesantas
detaļas, izmantot ārkārtīgi kvalitatīvus audumus. Tā, lai tas
drēbes gabals, kas varbūt ir dārgs, valkājas gadiem. Tiem, kuri
negrib fast food, bet joprojām izvēlas kvalitatīvas lietas, tagad
vajag to, ko var valkāt ilgi. Tas sakrīt ar manu pārliecību. Manā
skapī drēbes glabājas gadiem! To nav daudz, bet tās ir
kvalitatīvas. Tās ir kā iemīļots mājdzīvnieks, kuru nav iespējams
izmest uz ielas. Nav tā, ka tikai luksuss, tās var būt arī no
Zaras. Es meklēju, makšķerēju oriģinālas, kvalitatīvas lietas
veikalos.
Ar ko tu esi savaldzinājusi japāņus? Jau vairākus gadus viņu
luksusa zīmolu veikalos iespējams iegādāties arī tavas
kolekcijas.
Nedēļu pirms braukšanas uz Japānu daži mani klienti bija atbraukuši uz Rīgu ciemos.
Grib nevis tavas kolekcijas, bet arī draudzēties?
Jā, jau kā draugi, gandrīz vai radinieki! Mana meita domā, ka tie ir mūsu radinieki no Japānas. Man ir teikts: ja japānis uzaicina tevi uz mājām, tā ir liela cieņas izrādīšana. Esmu bijusi pie viņiem. Viņi pie manis. Pašai grūti noticēt, ka tā noticis.
Ko no tavām kolekcijām viņi izvēlas?
No jaunās kolekcijas visi pasūtījuši līdzīgi. Viens sieviešu
mētelis bija bestsellers, pat vīrieši izmēģināja. Izstādē tas bija
vesels šovs! Es nezinu, kas viņiem manās kolekcijās patīk.
Ir kaut kas, ko viņi nekādā gadījumā neizvēlēsies?
Jā. Piemēram, šogad aizvedu uz Japānu zīda kleitiņas. Viņi uz
tām pat neskatījās. Prasīju, kāpēc tā? Viņi paskaidroja, ka tās ir
grūti kopjamas. Kāds veikaliņš jau vairākus gadus nebija pircis
manus darbus, jo reiz vienam apģērbam bija sabojāts rāvējslēdzējs.
Viņi pazaudēja klientu manis dēļ, bet uz mani neapvainojās, jo
saprata, ka neesmu vainīga. Esam palikuši draugos, un šogad viņi
pēkšņi atkal man kaut ko pasūtīja.
Kas ir tavi pircēji Latvijā?
Dažādi cilvēki. Es domāju, ka uzņēmējam svarīgi pašam iet pie klientiem, nevis gaidīt, ka viņi varbūt atnāks. Piemēram, Japānā apģērbu lielveikali tagad ļoti aktīvi rīko pasākumus. Bērni var zīmēt, mammas - padzert kafiju, apskatīties kādu izstādi. Viņi veido atmosfēru, lai klientam ir interesanti pie viņiem atrasties. Izliek pārdošanā pat puķes, ko paši izaudzējuši. Tas, man liekas, ir nākotnes šopings. Personiskums pretī bezpersoniskumam, kas bija līdz šim.
Vai tu pati būtu gatava, pieskaņojoties krīzei, sākt ražot lētus T kreklus?
Es to nevarētu darīt, jo Latvija tomēr nav Ķīna. Mums nav
iespējami tik milzīgi apjomi. Protams, visi tagad grib lētu
produkciju, un par to māksliniekam jādomā.
Agrāk tev ik mēnesi pasūtīja desmit kostīmiņus un kāzu kleitas,
tagad droši vien pieprasījums ir daudz mazāks. Kā noturi savu
biznesu virs ūdens?
Pieprasījums nav mainījies, tikai samazinājies pasūtītāju budžets. Es nāku pretī klientiem, samazinu cenas. Tas ir jautājums, vai gribu strādāt. Ja gribu, man jāpieskaņojas situācijai. Domāju, ka liela daļa cilvēku tagad ir priecīgi, ka vispār ir darbs - kaut vai par minimālu samaksu.
Tavs modes salons atrodas Vecrīgā, izmaksas droši vien
ir lielas. Vai šajā ziņā nedomā kaut ko optimizēt, vienkāršot?
Salons man ir no seniem laikiem, es to īrēju, un tas neizmaksā tik
dārgi, kā varētu domāt. Tagad jau ir tieši otrādi - īres cenas tiek
nolaistas, lai māja nav jātur tukša. Mēs taču redzam, kas notiek ar
daudziem jaunajiem projektiem. Tie stāv tukši!
Šuvējas nav nācies atlaist?
Nē, bet jādomā, kā samazināt izmaksas. Esmu gatava darīt visu ko! Arī iet uz ielas un aicināt klientus savā salonā! Nesen viena mana draudzene, kurai ir būvniecības bizness, žēlojās, ka neiet vairs tik labi. Es saku, ļoti labi, ka ir krīze, vajag tikai mainīt nostāju! Vēl nesen nevarēju atrast meistaru, kurš būtu gatavs nomainīt grīdas līstes - tik mazu darbu par mazu naudu neviens nevēlējās uzņemties. Tagad varbūt uzņemsies. Uzliks līstīti, aiztaisīs caurumiņu. Ja vajadzēs, arī es iznesīšu pakaramos ielās. Ir jau bijušas akcijas, kurās pārdodam apģērbus lētāk par pašizmaksu, lai atbrīvotos no senāk šūtā. Tā es iegūstu jaunus kontaktus. Tas nav traģiski. Tas ir forši!
Vai arī pati personīgi krīzes laikā esi samazinājusi prasības?
Jā. Domāju, ka bērnus nevajag apkraut ar pulciņiem un nodarbībām, labāk pabūt kopā un iemācīt bērnam kaut ko dzīvei noderīgu. Būt laimīgam par mazām lietiņām.
Vai tev atliek laika meitai?
Viņai tagad ir pieci gadi. Esmu tik laimīga, ka šogad viņu
nepalaidu bērnudārzā. Viņa apmeklē skolas sagatavošanas grupiņu,
valodas nodarbības un vingrošanu, bet no rītiem, kad vēl neeju uz
darbu, varam parunāties, kopā pamācīties.
Pati slaveno četrdesmitgadnieku krīzi kaut kādā veidā
izjūti?
Mainās prāts. Kļūstu mierīgāka. Mani tik daudz nesajūsmina tas, kas agrāk, un tik daudz nesatriec tas, kas agrāk. Dažreiz pat bail, ka neesmu vairs tik emocionāla! No otras puses, tas ir līdzsvars, pēc kā visu mūžu esmu tiekusies. Tagad, kad esmu dabūjusi, domāju - kā tad tā? Dzīve ir mainīga, tā iet uz prieku. Vislabāk būt visa šī teātra skatītājam, tik ļoti emocionāli neiesaistoties.
Tas ir pozitīvais. Bet negatīvais?
Ārēji, protams, cilvēks mainās. Es arī. Kāpēc jākautrējas no tā? Cilvēkus, kurus mīlam, mēs taču mīlam neatkarīgi no tā, kā viņi izskatās. Dvēsele taču paliek.
Četrdesmit gados cilvēks visu jau ir izmēģinājis, uzvilcis
mugurā, pagaršojis. Man liekas, ka šajā vecumā gribas paskatīties
pagātnē un padomāt: kā būtu, ja būtu bijis citādi? Tā arī es
pamēģināju realizēt savu jaunības sapni, sāku studēt psiholoģiju.
Un sapratu, ka tas nav man.
Kāda krāsa vislabāk piestāv šim laikam? Amerikāņu dizainers Marks
Džeikobs, piemēram, savu jauno kolekciju prezentēja, žēlojoties, ka
ilgojas pēc vecajiem, labajiem laikiem Ņujorkā astoņdesmitajos
gados. Viņa jaunajos modeļos patiešām ir kaut kas no panku laika
spurainuma, nepakļaušanās, piemēram, krīzei.
Nākamajam rudenim un ziemai japāņi man pasūtījuši kaut ko ļoti krāsainu. Violetu, zaļu! Manas jaunās kolekcijas paraugos gan dominē pelēkie toņi. Uz pelēkā fona ir iespēja izcelt seju un dvēseli. Tas arī, manuprāt, ir pats galvenais.