Visspilgtāk šī
"projekta" īstenošana redzama nu jau par Nāves ministriju
kļuvušajā Veselības ministrijā. Ministre kā buramvārdus
atkārto, ka naudas nav un nebūs, jo premjers to nedodot. Patiesībā
Nāves ministre pat negrib dzirdēt neko par iespējām naudu atrast.
Viņasprāt, Latvijā jābūt 7 slimnīcām, kurās sniegs neatliekamo
palīdzību – divām Rīgā un piecām visā Latvijā. Tā dēvētais
māsterplāns, kuru savulaik sāka īstenot tautpartijietis Gundars
Bērziņš, ir atmests malā, jo tā īstenošana neļauj iznīcināt
veselības aprūpi Latvijā. Tas, ka Rīgā tiek slēgta tieši tā
slimnīca, kurai bija vislielākais gultasvietu noslogojums, nenozīmē
neko. Tas, ka abas pārējās slimnīcas – Stradiņi un Austrumu slimnīca
– atrodas pāris soļu no maksātnespējas, arī nav svarīgi. Ministrei
vairāk rūp tas, lai nauda joprojām tiktu "pumpēta" viņas nākotnes
glābiņā - Infektoloģijas centrā un, piemēram, Dobeles slimnīcā,
kur pie teikšanas laikam taču ir ministres domu biedri.
Atgādinājums, ka ārkārtas
apstākļos naudu veselības aprūpei var meklēt Eiropas Savienības
fondos, netika sadzirdēts. Pagājušajā nedēļā veselības
nozares Stratēģiskās padomes sēdē Rīgas Domes Sociālo jautājumu
komiteja piedāvāja līdzfinansējumu nākamajam gadam Rīgas 1. slimnīcai,
lai tajā rīdziniekiem joprojām varētu sniegt neatliekamo palīdzību,
bet Nāves ministre par to pat dzirdēt negribēja, jo acīmredzot pilda
saņemto uzdevumu – atbrīvot ēkas un teritoriju kādiem lielākiem
plāniem.
Par mediķiem, kuri meklē
darbu ārzemēs, ministre tik vien pateica, ka visi jau neaizbrauks.
Bet par saviem un Tautas partijas nākotnes plāniem ministre tomēr
nespēja noklusēt, pasakot, ka tad, kad slimnīcas nāksies slēgt,
būs jāizsludina ārkārtas stāvoklis un tad varēs gāzt valdību.
Citiem vārdiem sakot, par
mūsu dzīvības cenu tiek īstenots Tautas partijas (un tās topošo
draugu partiju) plāns, kā atgriezties pie varas, naudas un ietekmes,
lai savās rokās līdz galam paņemtu visu, kas mūsu valstī vēl
dabūjams.
Citādi Nāves ministres rīcību
grūti skaidrot, jo viņa kategoriski norobežojas no jebkuriem plāniem
un aprēķiniem, kas rāda, ka labot situāciju veselības aprūpē
ir iespējams. Un visvieglāk padarīt valsti un cilvēkus nedrošus,
nestabilus un izmisušus, ir atņemot cilvēkiem tiesības dzīvot.