Vai aizliegums iegūt alkoholu, ko izsludina kāda pilsētas dome, cenšoties ierobežot vandālismu, ir likumīgs? Vai varam paļauties, ka katrā kaimiņu pagastā šāds aizliegums arī tiktu pieņemts, lai būtu efektīvs nemieru pārņemtā teritorijā? Latvijas apstākļos līdzīga neatliekama vajadzība varētu tikt atrisināta, pieņemot grozījumus Alkohola aprites likumā. Un, ja Saeima tajā brīdī būtu brīvdienās, to nāktos darīt valdībai. Tepat Dobelē mēs esam pārliecinājušies, ka sprāgt var jebkurā brīdī, un kādam ir jāspēj neatliekami rīkoties.
Mums te mēģina iestāstīt, ka visu var atrisināt Saeima, un Satversmes tēvi nav zinājuši, ka kādreiz Latvijā būs internets un mobilais telefons, un katrai frakcijai straujš auto pa ķērienam. Vai kāds man var pastāstīt, kā šāda steidzama Saeimas sēde tiktu sasaukta, kurš kuram zvanītu un vai vispār zvanītu, ja tīkli nedarbotos, kā tas ne reizi vien jau ir bijis vētru laikā, vai, ja ārkārtas situācijas scenārija rakstītāji jau iepriekš būtu parūpējušies, lai nebūtu iespējams zvans draugam no pozīcijas un opozīcijas? Un cik vienota būtu pozīcija un opozīcija neatliekamas vajadzības apstākļos?
Vai kāds man var pateikt, kurš pieņems lēmumus, ja vandāļi ielauzīsies Saeimas ēkā un piekaus deputātus, padarot tos rīcības nespējīgus? Latvijas pirmskara vēsturē ir bijuši piemēri, ka Satversmē prasīto 51 deputāta kvorumu nav iespējams sasaukt boikota dēļ. Tie, kas bija uz barikādēm, noteikti atceras, ka arī Augstākās padomes darbu boikotēja trešā daļa deputātu.
Igaunijā to laiku atceras, tāpēc Konstitūcijas 109. pantā ir noteikts, ka neatliekamas vajadzības gadījumā dekrētus var pieņemt ar Valsts prezidenta, Ministru prezidenta un Rigikogu priekšsēdētāja kopīgu lēmumu. Vācijā cilvēki atceras gan Berlīnes mūri un Berlīnes blokādi, gan Ņikitas Hruščova izteikumus par Kuzkina māti. Tāpēc tur neatliekamas vajadzības apstākļos likumus var pieņemt ar neliela skaita Bundestāga un Bundesrāta deputātu kopīgas komitejas lēmumu.
Ja tauta ir nepārprotami norādījusi, ka Satversmes 81. pantu nedrīkst izmantot ļaunprātīgi, tad jāvienojas to arī nedarīt. Jāvienojas, kas tad īsti ir neatliekama vajadzība, un pie tā stingri jāturas gan šai, gan visām turpmākajām valdībām. Un nevajag Satversmes tēvus uzskatīt par dumjākiem nekā mēs paši.