pantu un par Dombura pakalpojumiem šajā jomā jau kādu laiku mēļoja. Abi žurnālisti neslēpj savu nodarbošanos, bet noliedz politiķu un viņu vadīto raidījumu dalībnieku trenēšanu.
Abi žurnālisti šajā gadījumā atrodas interešu konfliktā ne vien ar žurnālistu ētiku, mācot tos ar kuriem, ļoti iespējams, nāksies strādāt, bet arī ar savu darba devēju—sabiedrību, kura patiesībā ir sabiedriskās (un ne tikai) televīzijas žurnālistu darba devējs. Es nezinu kā ir Latvijas Televīzijā, bet, piemēram, strādājot laikrakstā Diena, žurnālists apņemas izvairīties no visiem iespējamiem šāda veida interešu konfliktiem un darba devējs neļauj žurnālistam paralēli darboties jomās, kas varētu būt pretrunā ar žurnālista darbību. Tas nav godīgi, ja žurnālists, kuram sabiedriskā televīzija maksā par sabiedrībai būtisku raidījumu veidošanu, no šī darba brīvajā laikā par naudu psiholoģiski „ķemmē un pucē“ tos, kuri reiz varētu nokļūt viņa nagos un kuru atbildes uz dažādiem jautājumiem ir būtiskas sabiedrībai.
Prātīgāk būtu, ja ar šādu pakalpojumu sniegšanu nodarbotos profesionāli PR speciālisti, bet nevis tie, kuriem īstenībā uzdodot āķīgus un nepatīkamus jautājumus ir jāmēģina salauzt intervējamā pretestība un nevēlēšanās atbildēt pēc būtības. LTV ir skaidri jādefinē, ko viņi vēlas no saviem žurnālistiem, šķietamu godīgumu un profesionalitāti, slepus trenējot politiķus un uzņēmējus cīņām ar kolēģiem žurnālistiem, vai arī pilnīgu nodošanos sabiedrības interesēm, sevi distancējot no padomu došanas tiem, kuri par visu varu vēlas izvairīties no tā, ko gribam zināt mēs kā sabiedrība.