Jau agrāk rakstīju, ka atbalstu politiķa ievēlēšanu par Valsts prezidentu. Neatkārtošu argumentus. Tie nav mainījušies. Vien varētu klāt būt nākuši vēl kādi.
Patiesībā tas, kas nepatīkami pārsteidza diskusijas par prezidenta kandidātiem gaitā, ir iracionālisms ar kādu sabiedrība un arī daži politiķi raugās uz nākamo prezidentu. Es saprotu, ka daudziem ir pamatots aizvainojums par patlaban valdošās koalīcijas cinismu un nekaunību, taču tas nav iemesls, lai paši sev aizmālētu acis un kristu galējībās.
Valsts prezidents ir viens no varas atzariem, tā ir amatpersona, kurai mūsu gudrā Satversme paredz noteiktas līdzsvarojošas pilnvaras. Valsts prezidents nav nekāds pestītājs, uz kuru jāskatās tikai no apakšas uz augšu un no kura jāgaida visu problēmu atrisinājums. Tā ir pastarpināti vēlēta amatpersona, kurai arī ir atbildība un pienākumi tautas priekšā. Vispārākajai pakāpei te nav vietas. Prezidents jāizvēlas ar vēsu prātu un apdomību. Jāizvēlas labāko no politiķu vidus. Atcerēsimies, ka tā pati Satversme ir šo uzdevumu uzticējusi tieši politiķiem.
Vaira Vīķe-Freiberga ir bijusi laba prezidente, taču arī viņa ir tikai cilvēks un arī viņai ir bijušas savas kļūdas un trūkumi. Tādēļ ideja, ka viņas dēļ varētu mainīt Satversmi, lai prezidents amatā varētu palikt vairāk nekā divus termiņus, ir bīstama tautai un valstij ar tik trauslu un jaunu demokrātiju. Mums nevajag jaunu 15.maiju. Taču, lūkojoties pēc pārcilvēka, mēs raugāmies tieši tajā virzienā.
Nevajag kaisīt sev lieki pelnus uz galvas un nevajag arī mest visus politiķus pār vienu kārti. Tie ir mūsu pašu sabiedrību pārstāvoši un mūsu pašu vēlēti. Un viņu vidū ir labu labie kandidāti prezidenta amatam. Gandrīz 20 atjaunotās valsts gados ir izaugusi jauna, spēcīgu politiķu paaudze, kuru vidū var atrast godīgus, tālredzīgus politiķus, no kuru vidus izvēlēties nākamo prezidentu. Tādi ir arī partiju nosaukto kandidātu vidū.