Pagātnes atšifrētāji
Ir kas tāds, ko pat mākslinieks nespētu izdarīt ar savu darbu — to atjaunot. Ja ir kāds, kuram tas vispār pa spēkam, tad tas ir restaurators. Restauratoram jābūt gudrākajam cilvēkam muzejā, teicis kāds igauņu restaurācijas vecmeistars. Par to nerodas šaubas, aizejot uz Restauratoru biedrības 20 gadu jubilejas izstādi, kur apskatāma ekskluzīva un reprezentatīva restauratoru veikuma ekspozīcija — sākot ar
VIII — IX gs. ieročiem un rotaslietām, vēlīno viduslaiku pergamentu un beidzot ar XIX gadsimta ķīniešu vīstokli, gleznām un sadzīves priekšmetiem. Lieki piebilst, ka šīs nelielās izstādes apmeklējums dod labāku priekšstatu par Latvijas starptautiskajiem sakariem vēstures gaitā un rada apbrīnu par restauratora profesiju.
Restauratoram nepieciešamo zināšanu ārkārtīgi plašo spektru ilustrē, piemēram, Dita Murziņa, kura savos jaunajos gados jau ir meistare. Viņa atjaunojusi Karlo Marati (1625—1713) gleznu Madonna ar bērnu. "Tā sākumā piedēvēta XVII gadsimtam, bet, veicot ķīmiskās analīzes, atklājās, ka starp izmantotajām krāsām ir Berlīnes zilais," stāsta D.Murziņa. "Šo krāsu atklāja 1704.gadā un intensīvāk sāka lietot ap gadsimta vidu. Tas nozīmē, ka Madonnu ar bērnu nevar uzskatīt par XVII gadsimta gleznu, tā pieder XVIII gadsimtam." Restauratore, kura Latvijas Mākslas akadēmijā studējusi gleznu restaurāciju, norāda, ka šajā profesijā labi jāorientējas mākslas vēsturē, ķīmijā un bioloģijā.
Ganāmpulks grāmatā
Ne velti starp restauratoriem ir daudz ķīmiķu. Māris Jēkabsons, Latvijas Valsts arhīva restaurācijas laboratorijas nodaļas vadītājs, pazīstams arī kā grupas Auļi dalībnieks. Viņš restaurējis 1518.gada notariālo dokumentu par īpašuma Titiger robežām — tas ir ļoti netīrs un deformēts pergaments latīņu valodā ar pieciem piekārtiem vaska zīmogiem. "Beidzu ķīmiķus Rīgas Tehniskajā universitātē. Esmu diezgan šauri specializējies un daru šo darbu gadus piecpadsmit," viņš stāsta. "Arhīvā ir visai daudz pergamentu un vaska zīmogu. Strādāju pārsvarā ar XIII— XVI gadsimtu." Pamatiemaņas viņš apguvis Vācijā, taču restauratora darbs vedis uz Oksfordu, Kopenhāgenu, Parīzi. "Šie konkrētie zīmodziņi bija pietiekami labā stāvoklī, tā ka varēja tos diezgan droši tīrīt, bet XIII gadsimta zīmodziņi ir poraini un trausli. Savukārt pergaments parasti ir salocīts. Es to atveru pakāpeniski, jo, strauji taisot vaļā, tas lūst. Nedaudz atveru, uzlieku slogu, tad atkal paveru. Mehāniski notīru un ielieku mitruma kamerā. Pergaments ļoti aktīvi reaģē uz gaisa mitrumu. Pergaments ir nedzimušu teliņu, arī kazu un aitiņu āda. Jo jaunāks dzīvnieks, jo labāka āda. Arhīvā ir grāmatas, kuras veidotas tikai no pergamenta. Tas faktiski ir ganāmpulks," par savu darbu stāsta Māris Jēkabsons.
Mazāk ir labāk
Latvijā ir apmēram 60 profesionālu restauratoru, atklāj izstādes kuratore un LNMM Restaurācijas nodaļas vadītāja Velga Opule, kura pati veikusi tīri vai maģisku aktu — no pagalam izbalējuša papīra izvilinājusi leknu XIX gadsimta sākuma sakairinātās orientālās romantikas iemiesojumu. Tā ir aina, kur pa stepi brienošs čerkess pavadā ved rumaku, kura mugurā sēž viņa šķidrautā ģērbtā sieviete ar bērnu.
Izstādē piedalās vairāk nekā puse no visiem restauratoriem. Lielākā daļa strādā Rīgā, kur darbojas 34 profesionāli restauratori, bet ir arī restauratori no Rundāles un Ventspils muzeja. Izstādē pārstāvētas visas nozares — glezniecības, arhitektūras, kokgriezumu, arheoloģijas, tekstila un pergamentu restaurācija.
Restauratori ir viena no tām profesijām, kas Latvijā un visā Rietumu pasaulē ir ļoti pieprasīta. Latvijā ir četras restauratoru kategorijas, augstākā ir vecmeistars. Pieprasījums gan viņus krīzes situācijā nepasargā no darba zaudēšanas, jo darba devēji lielākoties ir valsts un pašvaldības. Speciālā restauratoru apmācība notiek tikai Latvijas Mākslas akadēmijā un tikai glezniecībā. Daudz zināšanu tiek iegūts ārzemēs, piemēram, Skandināvijas skolās, bet ne tikai — Aija Brīvniece papildinājusies Ķīnā. Viņa ir Ārzemju mākslas muzeja Restaurācijas nodaļas vadītāja un kopā ar ķīniešu kolēģiem restaurējusi izstādē apskatāmo smalko XIX gadsimta ķīniešu vīstokli Krizantēmu vērošana.
"Viena daļa restauratoru ir studējuši ķīmiju. Otra daļa ir mākslas vēsturnieki," norāda A.Brīvniece, kas pati ir filoloģe un strādā ar papīra restaurāciju. "Gan ķīmija, gan mākslas vēsture ir diezgan nopietns pamats, lai varētu strādāt, lai varētu rast kopsakarības darbā, lai izprastu laikmetu un materiālu." Gleznu restauratoram, piemēram, jābūt zināšanām par pigmentu uzbūvi — vai tie ir dabīgie vai sintētiskie, par to saderību, par krāsu sastāvu un saistvielām. Māka gleznot ir otršķirīga. "Restauratoram nav jābūt māksliniekam, jo viņš no sevis neko nevar pielikt," paskaidro A.Brīvniece. Restauratora lomu lakoniski formulē M.Jēkabsons: "Iespējami mazāk iejaukties oriģinālā. Restauratora princips — darīt pēc iespējas mazāk, pēc iespējas labāk.
Uzmanību!
Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.