Bet nav jau tā, ka mūsu varasvīri par to nedomātu. Gluži otrādi – viņi par to domā dienu un nakti: domē un Saeimā nāk viens priekšlikums pēc otra, visi domāti tam, lai mums būtu „labāk” – t.i., mēs maksātu par atkritumu aizvākšanu arvien vairāk un vairāk. Respektīvi, notiek cīņa par peļņu, par mūsu naudu, bet lietas būtība pat netiek skarta, nejēdzības saglabājas. Jo tās nevienu augsto kungu neinteresē. Cik reižu nav dzirdēts, ka plastmasas vākšana neesot „izdevīga” – t.i., nenes peļņu. Šiem ļaudīm pat prātā nenāk, ka ir arī kaut kas cits, kā nauda un peļņa, kaut kas, ko dēvē par sabiedrisko labumu.
Un tā visur, kur saglabājas monopolistu vara – elektrība, siltums, ūdens, medicīniskā palīdzība, transports. Visi šie monopolisti nu taisni raujas pušu, lai sagādātu mums labāku, dārgāku elektrību un siltumu. Žēl viņus! Un kur tad vēl satiksmes ministrija! Kā tā pūlējusies, lai ceļi laukos kļūtu par sava veida bedru pārvarēšanas sacensību! Un ne tikai laukos vien: nesen Eiropas presē lasīju „jauku” aprakstu par ceļojumu ar auto no Varšavas uz Tallinu, ko veica diplomāti laikā, kad vulkāns bija apturējis gaisa satiksmi. Kad sākusies kratīšanās pa bedrēm, viens no Tallinā akreditētajiem noteicis: „Tā, esam sasnieguši Latviju”. Bet esošais un bijušais ministrs – nu, taisni raujas pušu, lai viss būtu labi, bet nesanāk. Šausmīgi žēl arī viņus. Ko lai dara? Varbūt atbrīvot viņus no necilvēcīgajām pūlēm?
Monopolistu vienādojums ir vienkāršs – krīzes laikā samazinās ienākumi citur, bet ir lietas, bez kurām cilvēks nevar iztikt. Tur tad jāpalielina cenas, lai peļņa nesamazinātos. Šajā ziņā interesanti un pamācoši uzzināt, ka atdzīvojies dārgo luksa automobiļu tirgus, un, ja papēta, kuri tad iegādājas spēkratus daudzu desmitu tūkstošu vērtībā, tad monopolu pārstāvji ir pirmā vietā. „Krīze visu noliek savā vietā”. Kad dzirdu šo cinisko izteicienu, man gribas kauties. Krīze tiešām izdevīga tiem, kuri sēž monopolu valdēs un palielina peļņu uz krīzes skarto rēķina.
Gadu gaitā esam atdevuši grožus tādiem gudriniekiem, kuri nu dara, ko grib un kā grib. Skat, tagad vēl mudīgi sakārto tiesu sistēmu, KNAB, gauži rūpējas, lai Parex tiktu dalīts un pārdalīts „godīgi” – tā, lai neciestu „noguldītāju” intereses. Brīžam šķiet, ka esmu liecinieks kādam sirreālam farsam, bet nē – esmu mīļajā Latvijā...Varbūt visvairāk aizvaino tas, ka šī farsa režisori acīmredzot pieņem, ka mēs esam galīgi aptaurēti un joprojām domājam, ka viņi rūpējas par „tautas interesēm”.
Un tajā pat laikā mēs tiekam pamācīti, lai esam labi, jo „labi cilvēki izglābs Latviju”. Es gan nemaz netaisos būt labs pret tiem, kuri gadiem tīšu prātu laiduši visu grīstē, bet paši iekārtojušies eleganti un bagāti. Laiks norēķiniem! Visiem zināmi šekspīriskie vārdi par paisumu un bēgumu (There is a tide in the affairs of men, which taken at the flood, leads on to fortune). Ļoti vispārināti: cilvēku dzīvē ir paisumi un bēgumi, kuri, veiksmīgi izmantoti, var atnest laimi. Patlaban ir paisums – propagandas un pierunāšanas paisums, bet jāgādā, lai šis paisums kļūtu par mūsu aktivitātes brāzmu, kura aiznestu jūrā tos, kas gadu gadus muļķojuši tautu sava un sev pietuvināto labuma vārdā. Ja paliks tie, kuri joprojām nekaunas iedzīvoties uz krīzes rēķina, tad pēcvēlēšanu bēgums mūs visus aiznesīs dzelmē. Mīļie, labie, šeit un citur – domājiet, vērtējiet!
Paisums un bēgums
Ar prāvo plastmasas pudeļu maisu aizklunkuroju līdz kilometru attālajai speciālajai atkritumu tvertnei. Ka tevi piķis! Tā ir kā vienmēr pilna līdz malām, apkārt mētājas maisi un maišeļi: vēl daži centušies būt racionāli un novērst piesārņojumu, kā arī sagādāt izejvielu otrreizējai izmantošanai. Esmu gadiem dzīvojis zemēs, kur atkritumu šķirošana ir katram iedzīvotājam pašsaprotama lieta, sava veida rituāls, par kura noteikumu pārkāpšanu pat soda, un gluži jūtami. Tādēļ man mūsu nejēdzīgā izšķērdība un nesakārtotība šķiet īpaši nepieņemama.
Uzmanību!
Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.