Katram šābrīža notikumam parasti var atrast arī vēsturiskas analoģijas.
Pirms Otrā pasaules kara Čehoslovākijā dzīvoja 14 miljoni cilvēku, tajā skaitā 3,5 miljoni vācu valodā runājošo. Sudetu vācieši ar Sudetijas seperātistu partijas muti pastāvīgi izplatīja paziņojumus par minoritātes cilvēktiesību aizskaršanu no Čehoslovākijas valdības puses. Valdība pieņēma daudzus lēmumus, lai atvieglotu Sudetu vāciešiem integrāciju – deva valodas lietošanas tiesības pašvaldībās, izglītību tikai dzimtajā valodā, beigās pat garantētu vietu minoritātei parlamentā, bet spriedzi neizdevās mazināt. Tika rīkotas ar Berlīni saskaņotas masu demonstrācijas. 1938. gadā Vācijas reihskanclers Ādolfs Hitlers vērsās pie reihstāga ar aicinājumu „vērst uzmanību uz mūsu tautiešu nožēlojamu otrās šķiras dzīves stāvokli un tiesību pārkāpumiem Čehoslovākijā.”
Šodien, klausoties Maskavas vadību, lasot Krievijas parlamenta paziņojumu, šķiet Kremlis runā ar sava senā ideoloģiskā domubiedra – Vācijas kanclera muti.
Pēc iebrukuma Gruzijā naivais sapnis par Krieviju kā valsti, kas esot nostājusies uz demokrātijas ceļa, un kas ar kaut ko savā ideoloģijā, ģeopolitiskajos centienos un politikas realizācijas metodēs atšķiras no ļeņiniskās, staļiniskās un hruščoviski brežņeviskās PSRS, ir izsapņots. Krievijas militārā agresija pret Gruziju ir parādījusi, ka pretnostatījums – sliktā PSRS un labā Krievija, kuru vajag atbalstīt, palīdzēt tai realizēt demokrātiskas pārmaiņas, sākt attiecības no baltas lapas utt. – ir vai nu neorientēšanās politikā, vai padevība valdošajai konjunktūrai, klaja muļķība vai arī politisks pasūtījums. Demokrātiskas Krievijas diemžēl nav. Ir vecās sabrukušās ļaunuma impērijas jauna metastāze, kas jau ir pietiekami spēcīga, lai atsāktu iekarot kaimiņvalstis kā to darījusi cariskā Krievija, kā to ir darījusi PSRS un kā to tagad dara Putina-Medvedeva Krievija.
Vēl kāda vēsturiska analoģija.
Arī tālajā 39. gadā valdīja uzskats par Krievijas nekaitināšanas politiku, par labu attiecību uzturēšanu ar „lielo kaimiņu” utt.
Ieklausīsimies Jāņa Jaunsudrabiņa vārdos 39. gada nogalē.
Visas briesmas no ārienes ir tikai ļaunu smadzeņu izsvīdums. Latvijas pilsoņi ir skaidrībā, ka tiem nav iemesla uztraukties, jo tagad kara vētras no mūsu zemes ir attālinātas.
J.Jaunsudrabiņš. Skaidrība nomierina. Jaunākās ziņas, 1939. 14.okt.
Mūs mūsu zemē neviens neaizskars. Mums atliek tikai sargāt savu neitralitāti, ko mēs gan varam spēt, atrazdamies plecu pie pleca ar sen pārbaudītiem kaimiņiem un jauno sabiedroto [PSRS].
J.Jaunsudrabiņš. Karš un miers. Jaunākās ziņas, 1939. 9.dec.
Cik pazīstami, es pat teiktu, mūsdienīgi skan, vai ne? Noteikti arī pēc notikumiem Gruzijā Rietumu pasaulē daudzi turpinās runāt par konstruktīvu dialogu, sadarbību, vēl vienas iespējas došanu Krievijai un citas muļķības. Cilvēkiem ir raksturīgi nemācīties ne no svešām, ne no savām kļūdām.
Atkal kāda vēsturiska paralēle.
1938. gada 27. septembrī Lielbritānijas premjers Nevils Čemberlens sacīja: „Cik šausminoša, fantastiska un neticama šķiet vien doma, ka mums būtu jārok tranšejas un jālieto gāzmaskas tikai tāpēc, ka kaut kur tālu tālā valstiņā sastrīdējušies savā starpā ļaudis, par kuriem mēs neko īsti nezinām.” un parakstījis Minhenes „nomierināšanas paktu”, atgriezās mājās ar vārdiem – „esmu atnesis Eiropai mieru.”
Minhenes vienošanās traģiskās sekas daudziem nav devušas nekādu mācību. Tādēļ arī redzam daļas Rietumu pasaules mīkstmiesīgo un gļēvulīgo reakciju uz Krievijas iebrukumu Gruzijā.
Latvijas pozīcija šajā gaudenajā kopkorī rada patīkamu disonansi, un Baltijas valstis un Polija ir skaidri demonstrējušas savu nostāju. Šodien tas jāizdara arī mūsu parlamentam.
Mūsu paziņojumā lietas ir jāsauc īstajos vārdos un jāpauž kategoriska prasība Krievijai nekavējoties izvākt karaspēku no visas Gruzijas teritorijas. Okupantu karaspēks ir zaudējis jebkādas tiesības turpināt tēlot miera uzturētājus. Gruzijā jāizvieto starptautiski miera uzturēšanas spēki.
Savukārt Latvijai, turpmāk veidojot dialogu ar Krieviju, jāatceras:
1. Krievija ir agresīva imperiālistiska valsts, kas viegli izšķiras par separātisku kustību savā teritorijā noslīcināšanu asinīs kā Čečenijā. Savukārt separātiskus vai etniskus konfliktus citās valstīs tā uzkurina un izmanto savu agresīvo mērķu sasniegšanai.
2. Krievijai nevar ticēt. Krievija melo.
3. Krievija izmanto ekonomiskas sviras savu politisko mērķu sasniegšanai.
4. Starptautiskajās attiecībās Krievija respektē vienīgi spēku.
Varmākas paši nekad neapstājas. Ja mēs to paturēsim prātā un būsim pietiekami stipri un ar savu spēku stiprināsim arī Eiroatlantiskās institūcijas, tad ir iespējama ilglaicīga līdzāspastāvēšana ar totalitāro austrumu kaimiņu.
Vienpusēja piekāpšanās agresoram nozīmētu NATO un ES izveides mērķu kapitulāciju. Latvijai un katrai NATO valstij arī nekavējoties jāpiedāvā demokrātiskajai Gruzijai kā kara upurim palīdzība personāla veidā – militārie ārsti, sapieri, spēki postījumu atjaunošanai un miera nodrošināšanai.
Runājot par kara noziedzniekiem un starptautiskiem tribunāliem, ko pieminēja kolēģis, gribu paust cerību, kas šodien vēl nav reāla, bet mēs taču visi ticam taisnīguma uzvarai. Masu slepkava Radovans Kradžičs drīz stāsies Hāgas tribunāla priekšā. Tur būtu jātiesā arī agresijas pret Gruziju plānotāji, iniciatori un izpildītāji.
Šodien Gruzijā izšķiras tieši Latvijas, Baltijas un visas Eiropas drošības liktenis.
(*Runa debatēs 14. augusta Saeimas ārkārtas sēdē par Saeimas Paziņojumu par Krievijas militāro uzbrukumu Gruzijai.)