Man ir prieks, ka daudzi domā līdzīgi man – šai valstij ir liela nākotne, tikai pašiem jāsāk darīt un jābeidz paļauties uz to, ka kāds cits mūsu vietā izdarīs. Es runāju par tiem uzņēmējiem, kuri gatavi uzņemties atbildību par Latvijas valsti. Atšķirībā no daudziem politiķiem uzņēmēji nav solījuši, bet gan izvirzījuši mērķus un sasnieguši tos.
Latvija pasaulē var pamatoti lepoties ar saviem kultūras cilvēkiem, sportistiem un viņu sasniegumiem. Taču mums ir vajadzīgi arī sasniegumi ekonomikā. Tieši ilgtermiņa mērķu trūkums nosaka to, ka īstermiņa problēmām tik grūti rast risinājumu. Dibinot uzņēmēju kustību, es sev izvirzīju skaidru mērķi – lai 2020. gadā Latvijā būtu izcilākā mazā ekonomika, kas ļautu ikvienam ar godīgu darbu būt turīgam pārtikušā Latvijā.
Un šādas pārtikušas sabiedrības labākais rādītājs ir vidējā darba alga, kurai jābūt vismaz 3000 eiro mēnesī.
Skeptiķiem, kas pārzina tikai aritmētiskas darbības, ir zināmā mērā taisnība – lai "mehāniski" izaugtu līdz 2000 latu lielai vidējai algai 2020. gadā, algām turpmākos 10 gadus būtu jāaug vidēji par 14% gadā. Es varu tikai piekrist, ka, saglabājoties pašreizējai ekonomiskajai situācijai, tik straujš algu pieaugums nav iespējams, turklāt tas rada pārkaršanas un vēl vienas ekonomiskās krīzes riskus.
Algu pieaugums ir iespējams vienīgi pie nosacījuma, ka mēs vistuvākajā laikā uzsākam strukturālas reformas ne tikai valsts pārvaldē, bet arī ražošanā.
Atgādināšu, ka laikā no 2000. līdz 2009. gadam algas pieauga vidēji par 13%, sasniedzot 460 latu vidējo algu 2009. gadā. Šie dati ietver arī ekonomikas pārkaršanas gadus, kad algas auga neadekvāti strauji par 20–30% gadā.
Pieņemot, ka normāli alga varētu augt par 8% gadā, kas ir vidējais rādītājs Latvijā pēdējā desmitgadē (neiekļaujot šajā periodā pārkaršanas gadus), iegūstam ap 2000 eiro algu 2020. gadā.
Taču galvenais jautājums pat nav par konkrētiem cipariem, bet par to, KĀ mēs panāksim šādu pieaugumu?
Pašlaik Latvijas ekonomikā dominē nozares ar zemu pievienoto vērtību: kokrūpniecība, pārtikas rūpniecība. Nomainot ražošanas tehnoloģijas un panākot līdzīgu darba ražīgumu kā vadošajās pasaules valstīs, piemēram, Vācijā, kur šajās ražošanas nozarēs nodarbināto vidējā darba alga 2007. gadā bija ap 42 000 eiro, Latvijā ap 2020. gadu mēs varētu sasniegt jau 2800 eiro lielu vidējo algu.
Lai sasniegtu mērķi – 3000 eiro lielu algu, mums būtu ne tikai jāmaina tehnoloģijas jau esošajās nozarēs, bet jāmaina pati ražošanas struktūra – darbaspēks no tekstilizstrādājumu, pārtikas, mēbeļu ražošanas jānovirza uz elektronikas un optikas ierīču, ķīmisko produktu, transportlīdzekļu ražošanu. Latvijā jau ir savas Nokias farmācijā, pārtikas rūpniecībā, tās būtu jāattīsta un jārada jaunas.
Mūsu priekšrocība ir tā, ka mazu ekonomiku ir vieglāk sakārtot, tikai jāzina, ko piedāvāt 450 miljoniem ES iedzīvotāju un vismaz vienam miljardam cilvēku Austrumos no mums.
Un vēl – lai vadītu valsti krīzē, ir jābūt citai pieredzei, drosmei, stiprai gribai un lieliem mērķiem.