Vienmēr priecājos, kad ieraugu, ka mūsu valsts politiskajā sistēmā ir notikusi jaunattīstība. To var teikt, piemēram, par veidu, kādā tiek pieņemti likumi. Likumdošanas iniciatīvas tiesības ir dažādām instancēm, bet kopējais process vienmēr bijis saistīts ar valsts sekretāru sanāksmi, Ministru kabinetu, Saeimas attiecīgajām komisijām, pašu Saeimu un tad Valsts prezidentu.
Nu izrādās, ka šim procesam pievienots jauns posms. Mūsdienās nepietiek ar ierasto likumdošanas procesu, tajā ir iesaistāmi arī ... baznīctēvi! It īpaši mūsu varen inteliģentais un iecietīgais "integrācijas" pusministrs (īsts ministrs viņš nav, viņš ir "īpašs" ar saviem uzdevumiem) ir nolēmis, ka savu darbu viņš var darīt tikai tad, ja vispirms viņš saņem svētību no Romas katoļu kardināla un arī no dabas bērna, kurš ir Saeimas Cilvēktiesību komisijas vadītājs. Vismaz tas tā ir, ja runa ir par valsts integrācijas programmu. Pusministrs šaubījās, vai valsts politika šajā jomā ir adekvāta, aprunājās ar speciālistiem un sava sekretariāta darbiniekiem, nolēma, ka viņu uzskati ir mazāk svarīgi par minētā kardināla un dabas bērna uzskatiem, un programmu attiecīgi grozīja.
Šis ir process, kuru noteikti var vērst plašumā! Romas katoļu baznīcai taču dogma ir visās lietās, ja arī pietiekami bieži šķiet, ka baznīca cilvēka kā tāda gadījumā interesējas tikai par zonu, kas ir starp nabu un augšējo cisku. Kardinālam varētu pajautāt, ko viņš domā par administratīvi teritoriālo reformu. Kā nekā, daudzviet Latvijā ir Romas katoļu baznīcas kulta celtnes, kā kādreiz tās tika sauktas -- tām varētu piešķirt sevišķu statusu! Neviens nepainteresējās pie augstā baznīckunga, ko viņš domā par nesen noraidīto rezolūciju par Tibetu. Kā nekā, arī Ķīnā ir katoļi, lai gan Tibetā droši vien ne īpaši daudzi. Un kur nu vēl valsts budžets! Budžets! Varbūt kardinālam Godmanis varētu iedot vietu pie labās rokas, tāpat kā Kalvītis kādreiz to atdeva Lembergam.
Bet, ja nopietni. Oskars Kastēns ir uzskatāms piemērs ļoti lielai nelaimei mūsu politiskajā "elitē", proti -- ar retiem izņēmumiem labi cilvēki, kuri ieiet politikā (un te es nerunāju par tiem pietiekami daudziem konjunktūristiem, kuriem absolūti viss ir pie vienas kājas, ka tik tiek pie labas algas un "savējos" var iekārtot visādās uzņēmumu padomēs) -- šie labie cilvēki ir spiesti smadzenes ielikt trestā, tāpat kā savulaik Andris Šķēle to izdarīja ar savu vekseli. Labi cilvēki pērn balsoja par drošības likumu grozījumiem, labi zinādami, ka tā nevajag. Labi cilvēki balsoja par Zatlera iecelšanu prezidenta amatā, labi zinādami, kādu signālu tas sūta ārpasaulei (un, ja kas, arī Latvijas sabiedrībai). Utml.
Godīgi sakot, nezinu, vai Oskars Kastēns ir labs cilvēks vai konjunktūrists. Kādreiz puisis bija žurnālists, par ārzemēs pastrādāja, par Briseles lietām televīzijā ziņoja. Acīmredzot no Briseles neko daudz neiemācījās. Neticu, ka nesaprot, cik milzīgi viņš pats sevi ir degradējis, tik masīvi pervertējot integrācijas jēdzienu kā tādu. Viens maziņš piemērs. Pērn, kā zināms, Eiropas Savienībā bija Vienādo iespēju gads. Arī mūsu pusministra sekretariāts tajā piedalījās. Bija konference, uz kuru bija aicinātas visas grupas, kurām valstī nav gluži vienādu iespēju. Izņemot geju, lesbiešu un viņu draugu grupu Mozaīku. To neuzaicināja, tā skaidroja pusministra ļaudis, tāpēc, ka nevarēja atrast Mozaīkas kontaktinformāciju. Šo apgalvojumu sacerēja tas pats cilvēks, kurš vēlāk Latvijas Televīzijas vadībai iestāstīja, ka vajag muldēt par "horizontālo taimkodu". Sekretariāts vienkārši meloja.
Nu, skaidrs. Oskara Kastēna izpildījumā integrācijas mūsu valstī nav vispār. Un viņa nožēlojamā rīcība pēdējo mēnešu laikā skaidrāk par skaidru pierāda, ka pusministra sekretariāts vienkārši ir likvidējams. Funkcijas var atdot Reliģisko lietu pārvaldei, vai vēl "labāk" -- Romas katoļu kardinālam.
Jauku visiem dienu. It īpaši politikāņiem, kuri ir kļuvuši vienkārši pretīgi. Viņiem noteikti nav viegli.