Ir pagājuši 20 gadi, mūsu valsts neatkarība daudziem ir kļuvusi par pašsaprotamu lietu, Latvija ir pilntiesīga ES un NATO dalībvalsts. Cik aktuālas šobrīd ir Trešās atmodas sākumā izvirzītās idejas?
Uzskatu, ka nevienam nav tiesību nonivelēt atmodas laika notikumu nozīmi. Tāpēc man nepieņemami, pat amorāli, šķiet atsevišķu sabiedrisko aktīvistu centieni pielīdzināt 2007. gada nogales pāris mītiņus vēsturiskajiem notikumiem pirms 20 gadiem. Tos nevar salīdzināt tautas aktivitātes ziņā, jo atmodas laika tautas demonstrācijas bija vairāk kā 10 reižu lielākas. Tos nevar salīdzināt arī idejiskajā plāksnē - savtīgus iekšpolitiskus ķīviņus starp pozīciju un opozīciju nevar pielīdzināt tautas cīņai par savu valsti, savu valodu.
Tomēr, manuprāt, ir joma, par kuru 1988.gada Radošo savienību plēnumā izteiktās bažas ir aktuālas arī šodien. Tā ir latviešu valodas aizstāvība.
Latviešu valodas kā vienīgās valsts valodas statuss ir noteikts Satversmē, ir spēkā Valsts valodas likums. Tomēr Valsts valodas komisija pēdējā laikā atkārtoti ir vērsusi sabiedrības un politiķu uzmanību uz to, ka atsevišķās sabiedriskās dzīves jomās latviešu valodas pielietojumam ir tendence samazināties.
Šo problēmu var izjust ikdienas dzīvē. Ja deviņdesmito gadu vidū vairums citu tautību iedzīvotāju centās runāt latviski, tad pēdējos gados šie centieni ir mazinājušies. Un kas ir visbīstamāk - nevēlēšanos runāt latviešu valodā bieži vien izrāda nevis pensijas vecuma cittautieši, bet jaunākās paaudzes pārstāvji, kuri ir beiguši skolu jau Latvijas neatkarības laikā. Šeit jautājums nav par latviešu valodas nezināšanu, bet par nevēlēšanos tajā runāt.
Domāju, ka risinājums nebūt nav tikai stingrākās valodas likuma normās. Lielu ļaunumu savai valodai nodarām mēs paši, pārāk viegli saziņā ar Latvijā dzīvojošajiem cittautiešiem pārejot uz krievu valodu. Jāatzīst, ka 20 gadu laikā šo padomju okupācijas gados iedzīto padevības sindromu iznīdēt ir izdevies diezgan maz. Ja mēs to neiznīdēsim, nekādi likumi nepalīdzēs.
Tieši tāpēc īstajā laikā ir nācis pazīstamā advokāta A. Grūtupa intervijā "Latvijas Avīzē" izteiktais aicinājums ar valstī dzīvojošajiem citu tautību cilvēkiem runāt tikai latviski, izņemot ārkārtējus galējas nepieciešamības gadījumus. Kā Trešās atmodas turpinājums šobrīd Latvijā būtu nepieciešama šāda tautas masu akcija "Runāsim latviski!". Protams, jāņem vērā pašreizējā laika politiskā īpatnība - sabiedrības politiskā sadrumstalotība. Ja uz minēto akciju aicinātu TP, to nepieņemtu JL, TB/LNNK un PS atbalstītāji, jo saskatītu tajā politiskā kapitāla krāšanu. Tāpat būtu, ja akciju uzsāktu JL, TB/LNNK vai kāda cita partija.
Manuprāt, šāda akcija varētu būt veiksmīga tikai tad, ja iniciatīvu uzņemtos nevis politiķi, bet 20-30 sabiedrībā plaši pazīstamu, ar politiskajiem spēkiem nekādā veidā nesaistītu cilvēku. Tad tauta varētu vienoties šajā atbalsta akcijā latviešu valodai neatkarīgi no savām politiskajām simpātijām un antipātijām, tādējādi liekot mainīt savu attieksmi tiem cittautiešiem, kas tagad principiāli nevēlas runāt latviski. Vai tagadējā Latvijas inteliģence būtu gatava nest tālāk atmodas idejas?