Eiropas tiesa atzinusi to, ko vajadzēja saprast veselai strīpai tiesu Latvijā, lai arī process aizsākās laikā, kad Latvija vēl nebija iestājusies Eiropas Savienībā, un politikāņi varēja aizbildināties ar pieredzes trūkumu. Būtība te ir pavisam vienkārša. Žurnālistiem ir tiesības komentēt to, ko dara politikāņi, tajā skaitā to darīt arī skarbi un pat ļoti asi. It īpaši būtiski tas ir tajos gadījumos, kad politika nodarbojas ar savu sponsoru interešu apmierināšanu, nevis ar jebko, kas būtu uzskatāms par racionālu attieksmi pret dzīvi. Šķietami nebeidzamā epopeja ap tā dēvētajām "Ventspils interesēm" ir pietiekami konkrēts piemērs, un A. Ozoliņa komentārs bija par to, ka politikāņi centās Ventspils Naftu pārdot par sviestmaizi. Pareizi darīja A. Ozoliņš un pareizi darīja _Diena_, šo procesu asi kritizējot, tāpat kā vēlāk nācās asi kritizēt Latvijas kuģniecības atdošanu par tādu pašu sviestmaizi, asi kritizēt politisko partiju uzvedību priekšvēlēšanu laikā, asi kritizēt Einara Repšes lēmumu, trīskāršot pašam savu algu, asi kritizēt pasakaini muļķīgos drošības likumu grozījumus, asi kritizēt Saeimas rupjo nepieklājību pret Valsts prezidenti Vairu Vīķi-Freibergu u.tt., u.tml. Paldies ECT par spriedumu. Stiprina atziņa, ka laika gaitā kopš sākās Ozoliņa-Strujeviča epopeja, arī tiesas Latvijā sevi ir izglītojušas pietiekami augstā līmenī, lai tāds nonsenss, kā pirmie tiesu spriedumi minētajā lietā, vairs nevarētu notikt.
Tajā pašā laikā jāatzīst, ka ļoti ceru, ka vairums V-Dienas lasītāju šodien V-Dienas uzdotajā jautājumā par to, kāds ir vārda brīvības statuss, sapratīs un nobalsos, ka tas tomēr nav absolūts. Klasiskais piemērs, kāds vienmēr tiek dots amerikāņu žurnālistikas skolās ir tas, ka nevienam cilvēkam vārda brīvība nedod tiesības pārpildītā kinoteātrī kliegt "Deg!", ja patiesībā nedeg, jo vārda brīvība šajā gadījumā ir mazāk svarīga nekā visu pārējo kino apmeklētāju tiesības, netikt samīdītiem lielā panikā. Toties, kas attiecas uz politikāņu godu un cieņu, cik nu tās katram ir, ASV (un arī Eiropas civilizētajās valstīs) sen atzīts, ka viņu darbu, kā jau teicu, nevien drīkst komentēt asi un skarbi, bet tas ir pat nepieciešams.
Vārda brīvības kontekstā šodien divas konkrētas lietas. Pirmkārt, liela vārda brīvība acīmredzot ir it kā mājas arestā dzīvojošajam Lembergam. Kolīdz maizes tēvs bija laukā pa cietuma vārtiem, tā klāt bija maizes ņēmēji no Atkarīgās Rīta Avīzes, un nevienam nebūs nekāda pārsteiguma, ka dāsnajam avīzes pārvaldītājam neviens nopietns jautājums netika uzdots. Amerikas žurnālistikā tos sauc par "softball" (mīkstā bumba) jautājumiem -- pāri darīts atbildētājam netiek un netiks. Kārtējo reizi jākaunās, par kolēģiem Atkarīgajā, kuri to visu bezkritiski pieņem.
Savukārt tepat portālā uzradies Dieva bērns, kurš šoreiz, atšķirībā no citām reizēm, ir izvēlējies sevi saukt "Andris". Andris ir sašutis tāpēc, ka vārda brīvība portālā viņam nedod tiesības par mani rakstīt vienkārši vulgāras rupjības. Viens otrs te cenšas V-dienas portālu nolaist līdz Delfu līmenim, un šiem ļautiņiem rodas pārsteigums tad, kad attiecīgie komenti tiek izdzēsti. Mācieties no tā! Kā esmu vienmēr teicis, labprāt piedalos nopietnā un pieauguša cilvēka cienīgā diskusijā par tēmām, kuras es šajā blogā (nu nenāk man vārds "emuārs"!) analizēju. Ja "Andris" un citi, kuri vēl nav gluži pieauguši, vēlas turpināt infantīlos uzbrukumus, kuriem ar saturu nav nekāda sakara, tad viņiem jārēķinās ar to, ka šādi uzbrukumi tiks bloķēti. Un vienam otram derētu arī atcerēties, ka darba devējs valsts iestādē nudien nebūtu priecīgs uzzinot, ka darbinieki darba laikā nodarbojas ar rupjību rakstīšanu Interneta portālos...
Jauku visiem piektdienu!