Arhitektūras nozares nozīmīgāko apbalvojumu Prickera balvu ir saņēmuši divi ķīniešu izcelsmes arhitekti. Pirmais 1983. gadā bija Bejs Juimins (I. M. Pei), savukārt 2011. gadā balvu ieguva Vans Šu. Abi arhitekti ir pretmeti ne tikai ķīniešu, bet pasaules arhitektūras ainā kopumā. Bejs Juimins arhitektūru ir studējis Amerikā un XX gadsimta vidū pārņēmis modernistu pārliecību par arhitektu neierobežotajām spējām strādāt globāli. Viņa ēkas ir pašpietiekamas skulpturālas kompozīcijas. Bejs Juimins ir teicis, ka arhitektūru no tēlniecības atšķir tikai ēkas funkcija. Vans Šu savas ēkas būvē no apkārtnē nojaukto ēku ķieģeļiem un akmeņiem. Tās ir tik nepretenciozas kā mājās austs lupatu paklājs.
Arhitekta mērķis nav starptautiska karjera un tuvas attiecības ar pasaules varenajiem. Bejs Juimins pārstāv aizejošo XX gadsimta izpratni par arhitektūru kā spilgtu arhitekta personības nospiedumu vidē, kurā tā atrodas. Ne visi mūsdienās vēlas pieņemt Vanam Šu raksturīgo vides pārradītāja, nevis radītāja lomu, tāpēc skumjas par Beja Juimina aiziešanu nav tikai sēras par lielas personības nāvi, bet arī apzināšanās, ka arhitektūra kā plašu žestu māksla atkāpjas profesijas perifērijā.
Atmiņas par Luvru
XX gadsimta 80. gadu sākumā Francijas prezidents Fransuā Miterāns sāka ambiciozu vairāku kultūras būvju celtniecības plānu. Viena no tā daļām bija Luvras pārbūve. Tās pārraudzīšanu prezidents uzticēja ierēdnim Emilam Biasini, kurš apbraukāja pasauli, iepazīstot tā laika labākos muzeju pārbūves piemērus. Bejs Juimins bija tikko pabeidzis Vašingtonas Nacionālās mākslas galerijas austrumu spārna pārbūvi, un Emils Biasini viņu ieteica kā Luvras iespējamo arhitektu. Pirms Bejs Juimins piekrita šādam uzdevumam, viņš vairākas reizes apmeklēja Luvru inkognito. Tikai viens muzeja darbinieks zinājis par arhitekta vizīšu īsto mērķi.
Beja Juimina jaunības atmiņas par Luvru bija kā par vietu ar brīnišķīgu kolekciju, bet šausmīgu muzeju. Viņš uz to gājis vairākas reizes, cerot katru reizi nejauši uzdurties citiem pārsteidzošiem mākslas darbiem. Sistemātiska kolekcijas apskatīšana bijusi gandrīz neiespējama, un pārvietošanās pa muzeju vairāk līdzinājusies klīšanai pa telpu un kāpņu labirintiem. Luvrā nebija ne pietiekama skaita tualešu, ne pieklājīga restorāna un muzeja veikala. Beja Juimina pārbūves rezultāts nav tikai stikla piramīda Napoleona pagalmā, bet arī pārvietošanās scenāriju izstrāde un īstenošana.
Bejs Juimins kā sarežģītāko atcerējās nevis sabiedrības pārliecināšanu par stikla piramīdu vēsturisko ēku vidū, bet gan Rišeljē spārna pārbūvi. Tajā 200 gadu bija atradusies Francijas Finanšu ministrija. Arhitektam vajadzēja pārliecināt, ka pilnvērtīgas muzeja funkcionēšanas labad ministrijai šī ēka ir jāpamet. Tas nebija viegli, īpaši ņemot vērā, ka Finanšu ministrijai piederēja galavārds Luvras pārbūves finansējuma piešķiršanā.
Luvras daudzu gadsimtu vēsturē Bejs Juimins bija pirmais ārzemju arhitekts, kurš izstrādāja tās pārbūvi. Tāda Fransuā Miterāna vaļība lielākajai daļai Francijas sabiedrības nebija pa prātam. Aptaujas atklāja, ka 90 procentu franču iebilst pret ķīniešu izcelsmes amerikāņu arhitekta ideju par muzeja galveno ieeju kā stikla piramīdu. Toreizējais Luvras muzeja direktors atkāpās no amata, savu lēmumu pamatojot ar to, ka Beja Juimina iecerētais nav īstenojams. Projektu glāba Fransuā Miterāna dedzīgā projekta aizstāvēšana, komponista Pjēra Bulēza un agrākā Francijas prezidenta Žorža Pompidū atraitnes atbalsts. Luvras jauno ieeju stikla piramīdā atklāja 1989. gadā. Pēc atklāšanas stikla piramīdas pretinieku skaits samazinājās apmēram uz pusi, un mūsdienās Luvru nemaz nevaram iedomāties bez tās.
Rūgtuma piegarša
Beju Juiminu raksturo arī kā pēdējo džentlmeni arhitektūrā, kurš apbrīnojamā veidā ir spējis pārliecināt pasūtītājus par savām idejām un licis viņiem domāt, ka tās ir viņu pašu gribētas un radītas. Amerikas prezidents Džons F. Kenedijs bija iecerējis uzcelt savā vārdā nosauktu bibliotēku, kas reizē būtu arī politikas zinātņu institūts un glabātu viņa administrācijas arhīvu. Pēc Kenedija noslepkavošanas viņa ģimene un sabiedrība to vēlējās būvēt arī kā prezidentam veltītu memoriālu. Lēmuma pieņemšanā galavārds piederēja prezidenta atraitnei Žaklīnai Kenedijai.
Savus priekšlikumus par bibliotēku memoriālu bija aicināti iesniegt tā laika Amerikas labākie arhitekti, piemēram, Mīss van der Roe, Filips Džonsons un Lūiss Kāns. Bejs Juimins 60. gados viņu vidū bija ne tikai jaunākais, bet arī vismazāk pazīstamais un respektētais. Gaidot prezidenta atraitnes vizīti, Bejs Juimins savu biroju licis dekorēt ar Žaklīnas Kenedijas iemīļotākajiem ziediem un visādi citādi izrādījis viņai uzmanību. Tieši Bejs Juimins tika izraudzīts par bibliotēkas memoriāla arhitektu. Žaklīnas Kenedijas lēmums tiek skaidrots ar to, ka viņa arhitektā saskatījusi daudz līdzību ar savu vīru. Prezidenta atraitne atzinusi, ka tā bijusi emociju vadīta izšķiršanās.
Taču tālākais ceļš līdz uzceltai ēkai nebija vienkāršs. Sākotnēji bibliotēku bija paredzēts būvēt Kembridžā Masačūsetsā. Taču Hārvarda Universitāte visādi centās projekta īstenošanu novilcināt. Universitāte uzskatīja, ka jaunā ēka piesaistīs pārāk lielu tūristu uzmanību un traucēs tās ikdienas darbam. Bibliotēkas projektu nolēma pārcelt uz Bostonu. 1979. gadā Džona F. Kenedija bibliotēka tur tika atklāta. Kritiķi par Beja Juimina ēku bija sajūsmā, bet pašam arhitektam tā nedeva gandarījumu. Viņu sarūgtināja Hārvarda Universitātes attieksme – viņš pats tajā bija studējis un sūtījis tur mācīties savus trīs dēlus –, kā arī tas, ka ēkas projekts tapšanas laikā daudz tika mainīts. Arhitektam šķita, ka realizētajam variantam trūkst "sākotnējās idejas aizrautības". Starp citu, Bejs Juimins bibliotēkas pirmajam variantam bija izraudzījies stikla piramīdas formu.
Atgriešanās Ķīnā
Bejs Juimins ir dzimis senā un turīgā Ķīnas dzimtā. Viņa tēvs bija viens no pirmajiem ķīniešu baņķieriem. Taču pēc arhitektūras studijām ASV Bejs Juimins dzimtenē atgriezās tikai pēc vairākiem gadu desmitiem. XX gadsimta 70. gadu sākumā ASV atjaunoja attiecības ar komunistisko Ķīnu un Amerikas Arhitektu institūts organizēja arhitektu braucienu, kurā piedalījās arī Bejs Juimins. Ķīnas valdība vēlējās arī sev daļiņu ķīniešu izcelsmes arhitekta pasaules slavas un aicināja viņu uzstāties ar lekcijām un projektēt dzimtenē. Bejs Juimins publiski kritizēja Ķīnas moderno arhitektūru, sakot, ka tā pārāk līdzinās PSRS modernismam, un mudināja atgriezties pie vietējām tradīcijām.
Par spīti kritikai, Ķīnas valdība Bejam Juiminam pasūtīja viesnīcu Pekinas centrā. Arhitekts uzskatīja, ka moderna daudzstāvu ēka vizuāli iznīcinās vēsturisko pilsētas daļu. Tad valdība piedāvāja būvēt viesnīcu kompleksu gleznainā vietā ārpus galvaspilsētas. Bejs Juimins piekrita un centās luksusa segmenta viesnīcas ēkā apvienot labāko no modernās Rietumu un tradicionālās ķīniešu arhitektūras. Taču Ķīnas tehnoloģiskās iespējas un būvniecības kvalitāte bija tālu no vēlamās. Viesnīcas Fragrant Hill atklāšanā ieradās arhitekta slavenie draugi, kuru vidū bija Žaklīna Kenedija un Vašingtonas Nacionālās mākslas galerijas direktors Kārters Brauns.
Ķīnieši 80. gados neprata uzturēt luksusa viesnīcu pienācīgā kvalitātē, un Fragrant Hill nīkuļoja. Arī jaunos ķīniešu arhitektus, kuriem Bejs Juimins centās radīt iedvesmojošu paraugu, viesnīca nesajūsmināja. Viņus vairāk interesēja tolaik modīgie amerikāņu postmodernisti. Savu 1983. gadā saņemto Prickera balvas naudas prēmiju Bejs Juimins ziedoja, lai izveidotu stipendiju fondu jauno ķīniešu arhitektu studijām Amerikā. Stipendija tiek piešķirta ar nosacījumu, ka pēc mācībām arhitekti atgriezīsies strādāt Ķīnā.