Taču konference pierādīja gluži pretējo. Tā, piemēram, jautājumā par to, vai būtu pieminami tikai komunisma, vai arī nacisma upuri, domas dalījās gandrīz precīzi pusi uz pusi. Atsevišķi dalībnieki uzskatāmi demonstrēja veco patiesību, ka katram savs krekls, vai šajā gadījumā sava sāpe tuvāka. Kad viena dalībniece pateica, ka viņa Sibīrijā pavadījusi piecus gadus, publikā kāda dāma nošņācās, ka tas esot "par maz", jo viņa, lūk, Sibīrijā pavadījusi 19 gadus. Man blakus pie galda sēdēja pazīstamā disidente Lidija Doroņina-Lasmane, viņa klusi nopūtās, "bet es tur biju 24 gadu". Kauns bija par sievieti, kura uzskatīja, ka viņas sāpe atceļ cita cilvēka sāpes, jo tās esot "pārāk mazas".
Taču domstarpības turpinās, pēdējo dienu laikā daudz par to rakstīts laikrakstā Rīgas Balss. "Kašķu apsēsts" -- tā laikraksts aprakstījis procesu. Žurnālists Jānis Āboltiņš raksta, ka "strīdus un kašķus [..] izraisījuši paši represētie, kā arī veidošanā iesaistītie mākslinieki." Te jādomā par jēdzienu, kāds bija aktuāls trimdā -- kur ir divi latvieši, tur ir trīs latviešu luterāņu draudzes. Rīgas politiski represēto biedrības konkursā par pieminekļa dizainu uzvarējis tēlnieks Pauls Janzems, savukārt cita tēlniece Dzintra Jansone, apgalvojusi, ka P. Jaunzems nospēris viņas ideju. Turklāt neapstrīdama patiesība ir tā, ka Rīgā jau tagad ir vairāki pieminekļi komunistiskā režīma upuriem, gan Torņakalnā, gan Šķirotavā, gan pie bijušās "stūra mājas", gan arī Meža kapos. Savukārt, tā Rīgas Balsī rakstījis J. Āboltiņš, "paši politiski represētie ir savā starpā sašķēlušies un ķīvējas jau gadiem ilgi. Nonācis pat tiktāl, ka piemiņas dienās katrs gribējis rīkot savus pasākumus, ar un bez ārvalstu diplomātu klātbūtnes. Daudzi joprojām nesaprot, kuri padomju režīmā cietušie ir \'pareizie\' un kuri \'vispareizākie\'." Jāsaka atkal -- kur divi latvieši ...
Man personīgi allaž licies, ka piemineklim būtu jāpiemin visi totalitāro režīmu upuri, tajā skaitā arī Hitlera rokaspuišu mocītie un nogalinātie. Nudien nedomāju, ka Dievs cenšas atdalīt, kā rakstīja kolēģis, "pareizos" no "vispareizākajiem" upuriem. Turklāt, kā esmu teicis ne reizi vien, manuprāt Latvija pārmerīgi aizraujas ar pagātnes sāpju pieminēšanu. Kalendārā ir trīs dienas, kurās pieminam komunistu pastrādātos briesmu darbus. Tie, Dievs pas\', nav aizmirstami, taču sabiedrība, kura ir iegrimusi pagātnes sāpē nespēj pilnvērtīgi veidot nākotnes prieku.
Kultūras ministrijā izveidota darba grupa, ceru, ka tai izdosies atrast kopsaucēju. Pagājušā gadsimtā Latviju piemeklējušais liktenis bija tik skarbs, ka kašķi par to, kā to "pareizi" atcerēties, ir vienkārši nepiedienīgi.