Jūtu mulsums, naivums un tiešums – galerijā Māksla XO ir apskatāma gleznotājas Helēnas Heinrihsones personālizstāde I Love You, kurā eksponētajos darbos ir attēloti jauni cilvēki (mīlas pāri) pasaules ievērojamāko arhitektūras objektu un ainavu fonā. To vidū ir Tadžmahāls Indijā, okeāna klinšainais krasts Portugālē, veca kapsēta Īrijā un pirmais sniegs tepat Latvijā. "Kurš gan ne reizi nav izbāzis mēli, kad snieg?!" viņa retoriski pajautā.
Helēnas Heinrihsones sešu gleznu cikls ir veltījums slavenajam amerikāņu māksliniekam Aleksam Kacam (1927), kuram nākamā gada 24. jūlijā apritēs deviņdesmit gadu, bet kurš turpina strādāt un lielākajās mākslas mesēs piedāvā arvien jaunus un jaunus darbus. "Tas uzrunā un mobilizē," uzsver gleznotāja, kura savā izstādē turpina attīstīt tēmu par cilvēku saistību ar dabu un viņu savstarpējām attiecībām.
Jauni un veci
Līdzās Aleksam Kacam par Helēnas Heinrihsones iedvesmas avotu ir kļuvuši viņai apkārt esošie jaunieši – pozitīvi, skaisti un nedaudz bezrūpīgi –, kā arī viņas piedzīvoto ceļojumu iespaidi, kas ir sakrājušies vairāku gadu garumā. "Es negleznoju no atklātnītēm, es gleznoju tikai to, kur esmu bijusi," sarunā ar laikrakstu Diena atklāj māksliniece, kura redzēto ir ielikusi mīlnieku fonā un izmantojusi romantizētas īstenības attēlošanā.
"Šajos darbos ir tikai jaunieši, bet, ja mēs katrs ielūkotos savā sirdī un nemelotu paši sev, mums nāktos atzīt, ka cilvēks līdz pat pēdējam elpas vilcienam grib mīlēt un tikt mīlēts. Pat ja mūsu ķermenis ir novalkāts, iekšpusē nekas nav mainījies, jo mēs esam tie paši zēni un meitenes, kas bijām kādreiz," uzskata Helēna Heinrihsone, kuras gleznas jau februārī ceļos uz Spāniju un būs aplūkojamas laikmetīgās mākslas mesē Art Madrid ’17.
Skaisti un saldi
"Pirms kādiem pieciem, septiņiem gadiem es nolēmu realizēt visu, kas man ienāk prātā. Man vairs nav laika pārdomām – ja man ir azarts, es ķeros klāt un apsolu izstādi, daudz nedomājot un pēc tam... mokoties," stāsta Helēna Heinrihsone, kuras jaunais darbu cikls ir tapis ar grūtībām, jo viss ir bijis tik skaisti un saldi, ka ir pazudusi stabilitātes sajūta zem viņas kājām. "Tas bija bīstami, bet man nebija, kur likties," viņa smejoties piebilst.
Vienā no gleznām ir redzams Atlantijas okeāns, kura putojošie viļņi triecas pret klintīm saulrieta gaismā. "Mums ar Ivaru (Heinrihsonu) tur bija pikniks," nelielajā zvejnieku ciematiņā Zambužeirā du Marā pieredzēto atceras māksliniece, kura šo mirkli ir uzgleznojusi dzeltenās, rozā un gaiši zilās krāsās. Taču tīšprātīgo banalitāti savos darbos viņa ir ierobežojusi ar ironiju. "Bez ironijas nevar tikt uz priekšu, bez tās tu nonāc strupceļā."
Brīvi un grūti
Pirms kāda laika viņas meita Anna Heinrihsone atzina, ka apbrīno savas mammas atļaušanos būt pilnīgi brīvai savā daiļradē. "Savukārt viņa ir pārliecinātāka nekā es, jo es katru reizi nonāku tādā punktā, kad nodomāju: es nemāku gleznot. Nemāku, un viss," atklāj Helēna Heinrihsone, par kuras lielākajiem uzmundrinātājiem ir kļuvuši tieši viņas ģimenes locekļi, it īpaši mazmeita Auguste, kura ir kļuvusi arī par viņas darbu varones prototipu.
Jāatzīmē, ka Helēnas Heinrihsones paraugs šajā izpausmes brīvībā ir vācu mākslinieks Gerhards Rihters (1932), kurš savā daiļradē ir ļoti daudzpusīgs: vienā brīdī viņš glezno abstrakti, bet jau nākamajā – fotogrāfiski reālistiski. Ja viņš vēlas uzgleznot tualetes papīra rulli, viņš glezno tualetes papīra rulli. "Tas viss ir uz manis pašas sirdsapziņas un rēķina. Tas viss notiek manā darbnīcā un pietiekami privāti, lai es nevienu neaizvainotu."
Kur, kad: galerijā Māksla XO līdz 17. janvārim.