Ilgstoši publiskajā telpā tiek manipulēts ar skaitļiem un procentiem par veselības aprūpes budžetu, kas visu laiku mainās un šobrīd ne mediķiem, ne pacientiem nav skaidrs, kas notiks tālāk, un vai vispār kaut kas notiks. Veselības budžeta kopsavilkumu Veselības ministrija (VM) publiskoja savā mājas lapā tikai jūlija otrajā pusē – vairāk nekā mēnesi pēc budžeta grozījumu pieņemšanas Saeimā. Kopumā 2009. gada veselības budžets ar jūnija grozījumiem ir samazināts par 15%, bet finansējums 2. pusgadā, salīdzinot ar 1. pusgadu, ir par 31% jeb 80,2 miljoniem mazāks.
Neraugoties uz to, ka gada finansējums ārstniecībai (pakalpojumu apmaksai) ar jūnija grozījumiem ir samazināts par 20,6%, tomēr finansējums 2. pusgadā, salīdzinot ar 1. pusgadu, ir par 41% mazāks. Šeit jāpaskaidro, ka finansējums ārstniecībai veido vairs tikai 58% no kopējā veselības budžeta. Tātad ārstniecībai finansējums tiek samazināts vairāk nekā pārējām programmām.
Uzmanīgu dara tas, ka VM ilgstoši kavējas ar veselības nozares pārvaldes reorganizāciju, pārskatot funkcijas un štatus. Rodas loģisks jautājums: cik pamatota joprojām ir 41 amata vieta nepieciešamība programmā „Atbalsts Eiropas Reģionālās attīstības fonda (ERAF) un Eiropas Sociālā fonda (ESF) projektu īstenošanai (2007.-2013.)”, ja ņem vērā, ka 14 amata vietas VM kā ES fondu atbildīgajā iestādē un 27 amata vietas Veselības statistikas un medicīnas tehnoloģiju valsts aģentūrā kā ES fondu sadarbības iestādē, kuras no 1. oktobra pārņems VM. 41 darbinieks administrē 9 ERAF projektus divās valsts iestādēs un 6 slimnīcās par 18,9 miljoniem latu un par administrēšanu papildus tiek tērēti 1,3 miljoni gadā.
Ejam tālāk: 2. pusgadā slimnīcām atvēlēti 43,5 miljoni latu jeb 43% no 1. pusgada finansējuma, savukārt neatliekamajai palīdzībai un ambulatorajai aprūpei, tai skaitā primārajai aprūpei un ambulatoriem speciālistiem, finansējums paliek 79% apmērā jeb 65,1 miljoni latu. Lai nodrošinātu stacionāro aprūpi, piemēram, 60% apjomā no 1. pusgada finansējuma, būtu nepieciešami 17,6 miljoni latu. Tas nodrošinātu stacionārajiem pakalpojumiem 30% no veselības budžeta, kas atbilst Veselības aprūpes sistēmas reformas ieviešanas plānam 2009.-2011.gadā. Veselības ministre Baiba Rozentāle prasa piešķirt stacionāru darbības nodrošināšanai 45 miljonus latu; attiecīgi stacionārajai palīdzībai pakalpojumu apmaksai samazinājums bija 44,65 miljoniem latu, neskaitot darba samaksas un attīstības izdevumu samazināšanu. Tādējādi ministre prasa atpakaļ tikpat, cik tika noņemts, neskaitot algu un attīstības izdevumu samazinājumu (13,75 miljoni latu). Atgūstot stacionāriem 45 miljonus, sanāktu, ka slimnīcu finansējums 2. pusgadā samazinātos tikai par 13% pretstatā samazinājumam pārējām pozīcijām veselības aprūpē. Tas liecina par slimnīcu interešu lobēšanu un nevēlēšanos veikt slimnīcu racionalizāciju.
Tālāk par veselības aprūpes pārvaldes reorganizāciju, kas līdz šim brīdim nav veikta: 2009. gada 14. jūlijā Ministru kabinetā tika atkārtoti skatīts un apstiprināts dokuments Par Veselības ministrijas padotībā esošo valsts pārvaldes iestāžu reorganizāciju. Iepriekšējais tika apstiprināts 11. jūnijā. Veselības pārvaldes iestāžu reorganizācijas realizēšanu plānots veikt tikai līdz 1.oktobrim (izņemot vienu iestādi līdz 1.septembrim), samazinot pārvaldes štatu skaitu par 27%.
Šeit vietā ir secināt, ka VM nekompetentās rīcības rezultātā, nespējot veikt pārvaldes un strukturālās reformas veselības aprūpē, kā arī pamatot budžeta samazināšanas sekas, ārstniecības pakalpojumu sniegšanai finansējums tika samazināts par 41%, kas atstās nopietnas sekas uz pakalpojumu racionālu pieejamību, ja netiks veikti pasākumi, kas to uzlabotu – efektivitātes palielināšana, finansējuma pārdale un jauna pieeja attieksmē un domāšanā.
Vērtējot esošo situāciju veselības nozarē, ir nepieciešams mainīt attieksmi pret problēmām un veidot veselības aprūpes sistēmu kā izmaksu efektīvu, kvalitatīvu un racionāli pieejamu pakalpojumu pirkšanu Latvijas iedzīvotājiem, nevis nodrošināt finansējumu esošo iestāžu, medicīnisko iekārtu un medikamentu finansēšanai. Sistēmai ir nevis jāfinansē sevis uzturēšana par katru cenu, bet gan jānodrošina visus iedzīvotājus ar iespēju saņemt pakalpojumus un iegādāties medikamentus, kurus var atļauties visi Latvijas iedzīvotāji, nevis izredzētie izlases kārtībā. Diemžēl VM joprojām nesaprot, ka nepieciešams:
1) nekavējoties realizēt veselības pārvaldes reformu, pārskatot veicamās funkcijas, atstājot tikai efektīvas aprūpes nodrošinātai nepieciešamās funkcijas, neieviešot jaunas institūcijas veselības pārvaldē;
2) nekavējoties sagatavot ārstniecības iestāžu struktūrplānu, nosakot objektīvi pamatotus kritērijus izvietojumam, un nodrošināt pakalpojumu racionālu pieejamību, nepieciešamības gadījumā organizējot ārstniecības personu pieņemšanas reģionos, kā arī pacientu transportēšanu uz ārstniecības iestādēm;
3) nodrošināt izmaksu efektīvu pakalpojumu pirkšanu, pārskatot valsts apmaksāto pakalpojumu klāstu un tarifu (cenas) pamatotību;
4) apvienot Veselības un Labklājības ministriju;
5) lai uzlabotu veselības aprūpes darbaspēka produktivitāti, visefektīvāk nodarbinātu pieejamo medicīnisko personālu, būtu jāveic personāla produktivitātes analīze uz kā pamatojoties jākoriģē personāla izvietojums, ārstniecības modeļi un amata apraksti;
6) lai kontrolētu izmaksas, ir jāiesaldē ieguldījumi dārgās medicīnas tehnoloģijās; dārgai ārstniecībai izveidot vienu centru Baltijas valstu iedzīvotājiem, piemēram, transplantācijai;
7) lai samazinātu izmaksas slimnīcās un noskaidrotu efektīva pakalpojuma izmaksas, jāveic slimnīcu izmaksu analīzi, jāaprēķina tarifus un maksu par gadījumiem, pamatojoties uz efektīvāko slimnīcu vidējām izmaksām, nevis uz atsevišķu slimnīcu jaudām vai izmaksām;
8) atbilstoši Pasaules Bankas misijas (2009. gada 29.jūnijs – 3.jūlijs) ziņojumam, attīstīt primārās veselības aprūpes pakalpojumus, palielinot finansējumu vismaz par 10%, lai paplašinātu sniegto pakalpojumu apjomu un kvalitāti, tai skaitā profilakses veikšanu;
9) jāaizsargā iedzīvotāji ar zemiem ienākumiem.