Sociāldemokrātija savu nozīmi un lomu demokrātijas un labklājības veidošanā ir apliecinājusi un joprojām apliecina praktiski visās Rietumeiropas un arī daudzās Austrumeiropas valstīs. Tāpat mēs šodien redzam, ka Latvija un tās ekonomika pēc labējo partiju valdīšanas, kas nu jau ieslīgusi otrajā gadu desmitā, nav diez ko spīdošā situācijā. To apliecina arvien pieaugošā inflācija, ražošanas gausā attīstība un ekonomiskās augšupejas apstāšanās. Arī jaunizveidotā Ivara Godmaņa valdība nav spējusi sabiedrībai parādīt, kādā veidā valsti izvest no krīzes, tādējādi netieši apliecinot to, ka paši šādu izeju neredz. Interesanti, ka brīdī, kad būtu nepieciešama rīcība ekonomiskās krīzes novēršanai, kad IKP ir mazāks par inflāciju, valdība piedāvā ekonomikas stabilizācijas plānu! Ko tad stabilizēs? Vai pašreizējo depresīvo situāciju? Godīgi sakot, diezgan absurds solis no Godmaņa puses – stabilizēt valsts ekonomiku krīzes stadijā, no kuras vajadzēt rauties ārā, kā no uguns. Uz cik ilgu laiku ir doma mūs šādi nostabilizēt ar 14 procentu inflāciju gadā?
Augstāk minētais liecina par nopietnas alternatīvas nepieciešamību Latvijas politikā. Par to, ka nepieciešamas būtiskas izmaiņas mūsu nodokļu politikā, vairs nerunā tikai arodbiedrības un sociāldemokrāti vien. Par to sākuši runāt arī tradicionālie labējās politikas atbalstītāji – uzņēmēji. Un tas ir nopietns signāls labējai koalīcijai. Pie tam pārmaiņas nepieciešamas ne tikai saimnieciskajā un ekonomiskajā jomā, bet arī politikas veidošanā. To apliecina arodbiedrību pirmais solis ceļā uz izmaiņām Satversmē un plašie sabiedrības protesti pret valdošo politiķu cinismu pagājušā gada nogalē. Jaunās (patiesībā tās pašas vecās) valdības spītīgi īstenotā stagnējošā, uz valsts ilgtermiņa attīstību nevērstā sociālekonomiskā politika liecina, ka pagājušā gada politiskās brāzmas varētu būt tikai sākums lielākai vētrai.
Spēcīga alternatīva esošai politikai varētu būt sociāldemokrātija. Katrā ziņā sociāldemokrātiskās vērtības piedāvā gluži atšķirīgu skatījumu uz politikas veidošanu un ekonomikas attīstību valstī, kas atbilst Latvijas sabiedrības pieprasītājām izmaiņām. Te gan jāatzīst, ka šodienas LSDSP vēl būtiski jāmainās, lai sabiedrībai apliecinātu ne tikai gatavību šīs idejas realizēt, bet to arī izdarītu.
Jau šodien LSDSP ir grūti salīdzināt ar partiju, kāda tā bija pirms trīs gadiem. LSDSP ir izstrādājusi jaunu partijas programmu, kas skaidri definē sociāldemokrātiskās vērtības, t.i., principus atbildīgas sociālekonomiskās politikas īstenošanai. Ir būtiski mainījušās partijas biedru rindas. Starp sociāldemokrātiem vairs nav neviena Bojāra, bet biedru rindas papildinājuši daudzi jauni un spējīgi cilvēki. Arī Ata Lejiņa paustais atbalsts jau drīzumā varētu pāraugt ciešākā sadarbībā ar partiju. Esmu pārliecināts, ka Atis Lejiņš nebūs pēdējais augstu sabiedrības uzticību un cieņu iemantojušais cilvēks, kurš apliecinās gatavību realizēt sociāldemokrātisku politiku. Līdzīgi varētu rīkoties vēl citi politikā un citās dzīves jomās sevi apliecinājuši sabiedrības pārstāvji. Jāpaiet vēl pavisam neilgam laikam, lai atdzimtu LSDSP un politikā dominētu sociāldemokrātiskās idejas, jo, kā liecina pēdējā pusgada notikumi, liberālo politiķu valdīšanā vīlusies sabiedrība tam jau ir nobriedusi. LSDSP turpinās aizsāktās pārmaiņas, lai apliecinātu sabiedrībai savu spēju piedāvāt godīgu un alternatīvu politiku sabiedrības vidusslāņa interesēs.