Te rakstniece jau kopš 90.gadiem pavada vasaras, te raksta, vispirms gan apdarījusi darbus, «lai mājā viss spīd un laistās». Nule apgādā Dienas Grāmata iznācis viņas pēdējais romāns no dienasgrāmatu romānu cikla Smagais metāls — Dzelzs apvārdošana, bet Repše atstājusi sev «durvis vaļā» cikla turpināšanai, ja gribēsies. Ciemiņi Meņģeļos ir bieži un tiek laipni gaidīti, bet pērkona laikā gan Gundega esot paslēpusies zem segām un spilveniem, aizvērusi visas durvis un žalūzijas, ar lidmašīnu ausu aizbāžņiem ausīs. Cilvēkiem, kas to ir redzējuši, sākumā liekoties, ka rakstniece pamatīgi ākstās. Rīgas dzīvoklī esot savādāk, arī Piebalgā un Kurzemē savādāk, bet te, Zemgales līdzenumā «virs manis ir tik daudz debesu, es visu redzu!» stāsta Gundega. Divreiz mūžā viņa ir redzējusi lodveida zibeni.
Kā Gundegai Repšei ar pērkonu, tā citiem ar viņas prozu. Tā ir gan ļoti skaista, bet var arī iespert nesaudzīgi kā zibens, ja esi trāpījies pārāk tuvu. Agrākos gados arī viņa pati tā zibeņoja, tagad kļūst neiecietīga, kad sākas runas par politiku. Latviešu samiernieciskums attiecībā pret spēkiem, kurus, Repšesprāt, nedrīkst laist ne tuvu varai neatkarīgā Latvijā, rakstniecei liek izvērtēt, cik daudz var uzticēties agrākajiem domubiedriem. Par to Gundega Repše stāsta intervijā SestDienai.