Tautas partijas un Par Labu Latviju līderis Andris Šķēle kārtējo reiz apliecinājis, ka viņam pirmajā vietā ir savs labums un personīgās intereses, nevis valsts un sabiedrība - kā jau šis cilvēks pats nekautrējās atzīt mediju intervijā, viņš Saeimas vēlēšanās izvēlējies startēt Zemgales apgabalā nevis, lai palīdzētu tieši zemgaliešiem, risinātu problēmas, bet gan prioritāri tāpēc, lai rastu iespēju iesaistīties diskusijā ar Vienotības saraksta līderi Sarmīti Ēlerti.
Šāda sīkumainība nav valstsvīru cienīga rīcība. Tas ir diezgan skumji, ka Latvijā var būt ietekmīgas politiskās partijas un to apvienības, kur nevienam līderim nav valstiskas domāšanas. Rietumu demokrātijās būtu neiedomājami, ka politikā par līderiem kļūst cilvēki, kuri atklāti apliecina, ka politiskus lēmumus pieņem, domājot par sevi un savām ambīcijām, nevis valsti.
Andrim Šķēlem vajadzētu bēgt un slēpties no zemgaliešiem, ņemot vērā to, kādu ļaunumu viņš un viņa vadītā partija ir nodarījusi Zemgales ekonomikas stūrakmenim – lauksaimniecībai. Vai vismaz censties piedāvāt risinājumus, kā labot šo savas partijas politikas bēdīgo rezultātu. Tā vietā viņš tagad centīsies izteikt spriedumus par Sarmītes Ēlertes kā žurnālistes darbu. Vai tas nav nožēlojami?
Esmu tiešām gandarīts par to, ka PLL reitings balansē uz Saeimā neiekļūšanas robežas. Tas apliecina to, ka liela daļa vēlētāju ir apzinājušies šīs kustības līderu draudu Latvijas attīstībai. Es esmu gatavs līdz vēlēšanām, kopā ar saviem domubiedriem, turpināt sabiedrībai skaidrot oligarhu graujošo lomu valsts dzīvē, un ceru, ka iedzīvotāji būs atbildīgi, izdarot izvēli nākamajās Saeimas vēlēšanās, un par oligarhiem mēs turpmāk uzzināsim no vēstures grāmatām.