Pie mums bērna iegūšana, izmantojot surogātmāti, juridiski nav atļauta, lai gan eksperti norāda uz interpretācijas iespējām esošajā likumdošanā. Tas ir viens no iemesliem, kāpēc automātiski, uzzinot par surogātmātes gadījumiem, sāk klīst dažādi stāsti un baumas. Nevarētu teikt, ka mēs savās pozīcijās - PAR vai PRET - būtu noteikti.
No vienas puses sabiedrība šo jautājumu jau sāk uztvert ar mazliet lielāku sapratni. Te sava loma noteikti ir mūsdienu pasaulei. Robežas ir vaļā vai tās ir pavisam relatīvas. Cilvēki savstarpēji sazinās vienkārši un ātri. Katram no mums dien dienā ir iespēja sekot līdzi dažādu ģimeņu piemēriem, kā tās ar surogātmātes palīdzību valstīs, kur tas ir atļauts, ir tikušas pie mazuļa. Interese un ažiotāža jo īpaši pieaug, ja tā ir kādas pasaules slavenības atvase. Cilvēcīgi piemēri, kas atgādina pašu galveno – neviens tā īsti, kurš nav nonācis līdzīgā dzīves izvēles priekšā, nevar nosodīt ģimenes par vēlēšanos turpināt savu dzimtu, dodot priekšroku šādai, medicīniskajai iespējai.
No otras puses, mūsu sabiedrība šķiet negatava visam atšķirīgajam. Pie mums nav bijusi nopietna un ilgstoša diskusija, piedaloties sabiedrībai, ārstiem, ekspertiem un juristiem. Vēl vairāk – mūsu sabiedrībā pāri par ģimeņu ieguvumiem un iespējām, diemžēl izlaužas šī jautājuma pagrīdes puse. Minējumi par sievietēm, kuras naudas vai izmisuma (vai abu) iemeslu dēļ ir gatavas iet uz pilnu banku, notirgojot sevi un savu iznēsāto bērnu. Parādās aizdomas par organizētu cilvēku tirdzniecību, kas joprojām ir viena no nopietnākajām 21. gadsimta starptautiskās drošības problēmām, kas prasa atrisināt daudzas lokālajā mērogā samilzušas sociālās problēmas.
Apzinoties šīs problēmas dziļumu, kļūst skaidrs, kāpēc jautājums par surogātmātēm ir palicis tur, kur tas ir. Tomēr, redzot pasaules praksi, ir skaidrs, ka mums ir nepārprotami jāizšķiras valstiskā līmenī par to, vai surogasija tiks akceptēta. Kamēr tas nenotiks, mēs turpināsim dzīvot ar savu noklusēto skeletu skapī...