Valsts, kurā dzīvojam, daudzus jau ir iedzinusi izmisumā. Tie, kuri sēž pie varas, izvēlas to varas realizācijas modeli, kas ienes vairāk naudas viņu personīgajā kabatā, nekā labumu Latvijai un tās tautai. Tas ir nožēlojami. Taču ar to vēl nepietiek: kā izrādās, pētot statistiku, aptuveni 40 procenti vēlētāju nav viedokļa, par ko tad balsot. Viņiem ir vienalga, vai arī viņi nesaprot, cik svarīgi ir paust savu viedokli tik kritiskās situācijās kā šodien. Ir cilvēki, kuriem šķiet, ka viņi neko nevar mainīt, un viņi ir gatavi padoties un pat pamest Latviju. Es teiktu – tās ir audzināšanas sekas un vēstures mantojums, kādam pakļaujamies. Tikai iedomājieties, kas notiks, ja visi padosies vai pametīs šo valsti labākas dzīves meklējumos! Rezultāts ir bēdīgs, ne tikai inflācija, bet, kā teica Godmanis TV radījumā „Kas Notiek Latvijā” – „Cena ir valsts”.
Budžeta samazinājumi ir ievērojami, krīze ne tikai finansiāla, bet arī morāla. Un kā gan ne – samazinājumi skar izglītību, sociālo budžetu, veselības aprūpi, par pārējo nemaz nerunājot! Signāli ir tik bēdīgi, ka gribas raudāt. Vai tiešām mēs gribam, lai nākamās paaudzes izaug par muļķiem, vai mēs gribam, lai mums nav kur saņemt medicīnisko palīdzību, vai mēs gribam iznīkt kā tauta?
Apbēdina arī tā cilvēku grupa, kas reklamē un līksmo par valsti, kuru viņi pazīst tikai no TV, Krievijas karodziņi mašīnās un saukļi uz ielas Russia. Valsti, kur patiesībā tā īsti nevienu no viņiem negaida. Un dzīvot tādā sistēmā viņi noteikti negribētu – lai pajautā tiem, kas kādu gadiņu tur ir dzīvojuši! Tā kā bija agrāk vairs nebūs, bet kā ir tagad, viņi nezina!
Ko tagad darīt? Ir jāatrod spēcīgs līderis, kurš aizstāvētu Latvijas intereses un jāpiedalās it visā, lai šis līderis nāku pie varas. Tos, kas gadiem sēdējuši varas krēslos, ir jānomaina pret jauniem cilvēkiem, cilvēkiem, kuri nav saņēmuši instrukcijas no jau pie varas esošajiem. Kāpēc tā? Tāpēc, ka savādāk nevar. Iedomājieties bērnu – viņš ir audzināts saskaņā ar konkrētām ģimenes tradīcijām. Ja izvēlamies, kādu no vecās paaudzes izaudzinātiem vai jau esošajiem, iegūsim tādu pašu rezultātu – jo lielākā daļa bērnu ir lojāla saviem vecākiem.
Reklāmas politiskajai elitei, protams, ir gana skaļas, jo ir nauda. Taču gribas pajautāt – no kurienes gan ir šī nauda? Jaunajām partijām, jaunajiem censoņiem naudas nav. Un varbūt labi, ka tā, jo tas nozīmē, ka nav arī atkarības no naudas devējiem.
Kā lai uzticas tiem, kas ir pie varas? Nekā. Īstenojamās reformas viņi reklamē kā tādas, kuras nekādu ļaunumu nenesīs, bet tikai ieekonomēs naudu. Bet tad jau secinājums ļoti vienkāršs – mums tiek pateikts, ka līdz šim tika neefektīvi strādāts un izšķērdēta nauda. Bet par sliktu darbu cilvēkus taču atlaiž un darbā vairs nepieņem, vai ne tā? Tātad līdzšinējā politiskā elite ir jānomaina ar jauniem cīnītājiem, nevis lieliem reklāmas budžetiem.
Cilvēki, atrodiet spēku, domājiet, atcerieties labo un slikto, ieklausieties ne tikai reklāmās, bet speciālistu viedokļos un savās sirdīs! Būs vēlēšanas, un tā ir iespēja vērst dzīvi uz labu, tā ir iespēja izrādīt savu attieksmi un vēlmi glābt šo valsti – mūsu Tēvzemi. Tas, ka mums ir bijusi grūta vēsture, nenozīmē, ka tā jābūt vienmēr. Mēs varam dzīvot labi, tikai par to jācīnās, jo esam šeit dzimuši!