Tramvajs upē... Kāpēc ne?

Ūdensceļu transports Rīgā ir bijis attīstīts senatnē, kad Daugavas, Ķīšezera, Juglas ezera un citus ūdeņus krustu šķērsu vagoja sākumā liellaivas un pārcēlāji, vēlāk tvaikoņi un upes tramvaji, pārvadājot kā pasažierus, tā kravas. Upes satiksme pilsētā beidza pastāvēt līdz ar Latvijas valstiskās neatkarības atjaunošanu, kad šis satiksmes veids, iespējams, arī bija zaudējis savu nozīmi. Taču, gadiem ejot, Rīgā ir daudzkāršojusies satiksmes intensitāte, jo pilsēta attīstās un līdz ar to arvien vairāk cilvēku ikdiena saistīta ar pārvietošanos, ko arvien biežāk bremzē garie sastrēgumi. Attīstoties pilsētai, ievērojami palielinās arī kravas transporta plūsma, gan pievedot preces tirgotājiem un pakalpojumu sniedzējiem pilsētā, gan izmantojot pilsētas maģistrāles kā tranzīta koridorus. Diemžēl patlaban Rīgas lielisko ģeogrāfisko stāvokli vien spējusi izmantot Rīgas tirdzniecības osta un Rīgas–Stokholmas prāmju līnija, kā arī uzņēmējs Ainis Čaunāns, kas sper pirmos soļus šī perspektīvā transporta veida attīstīšanā, taču līdz šim saskāries ar Rīgas domes atbildīgo amatpersonu neatsaucību.Rīgā pagaidām ir maz domāts par iespēju transporta plūsmas organizēšanā iekļaut ūdensceļus. Pilsētā top jauni tilti, satiksmes pārvadi, jaunas, platākas ielas un satiksmes mezgli ar augstāku autotransporta caurplūdi, taču Daugavas ūdeņi joprojām, ja neskaitām dažu atpūtnieku kuterus, stāv rāmi ir klusi. Paradoksāli, bet vēl šajā rudenī Daugavas ūdeņos pretī Rīgas centram ir izlikti zvejas tīkli – tos var redzēt gan Centrāltirgus, gan Andrejsalas tuvumā. Vai tad tiešām dažas zivis, kas noķertas Daugavā pilsētas ūdeņos, ir vienīgais, ko Rīga var iegūt no šīs milzīgās upes?Manuprāt, mēs vēl joprojām neesam apzinājušies to milzīgo vērtību, ko rīdziniekam sniedz pilsētas atrašanās Daugavas krastā. Atšķirībā no citiem satiksmes veidiem, kuru attīstībai nepieciešams ieguldīt ne tikai pašu transporta līdzekļu iegādē, bet arī infrastruktūras izbūvē (ielas, pieturvietas, sliežu klātnes, elektrotīkli, galapunkti u.tml.), ūdens transporta attīstībai Rīgā nav nepieciešami milzīgi ieguldījumi infrastruktūras attīstībā un izveidē. Šo infrastruktūru – Daugavu ar atzariem uz citām perspektīvā nozīmīgām ūdenstilpēm (Ķīšezeru, Juglas ezeru, Lielupi) Rīgai jau gatavu devis pilsētas izdevīgais ģeogrāfiskais izvietojums. Rīgai vien atliktu veikt analīzi par iespējām novirzīt daļu pasažieru un kravu plūsmas ātrgaitas ūdens transportā un attiecīgajās „pieturvietās” izbūvēt peldošās piestātnes (daudzviet vēl labā stāvoklī ir saglabājušās vecās piestātnes), kas ir lētāk, nekā jaunu satiksmes mezglu, sabiedriskā transporta galapunktu un citu braucošo transporta līdzekļu infrastruktūras objektu būvniecība.Daugava ir kā milzīga liela centrālā iela ar atzariem uz daudziem dzīvojamajiem rajoniem, tirdzniecības un biznesa centriem, kā arī  rūpnieciskajiem kompleksiem. Sastrēguma stundās no Mīlgrāvja līdz Iļģuciemam jābrauc vairāk nekā 45 minūtes, ar upes tramvaju garo ceļu cauri pilsētas centram varētu būtiski saīsināt gan kilometrāžas, gan laika ziņā – šāds brauciens prasītu ne vairāk kā pārdesmit minūtes. Arī no Ķengaraga līdz Bolderājai, Daugavgrīvai vai Mežaparkam nokļūšana būtu daudzkārt ātrāka pa ūdensceļu, nekā savā auto vai sabiedriskajā transportā uz riteņiem. Tieši šo iemeslu dēļ Rīgas domei, plānojot transporta satiksmes attīstības jautājumus nākotnes Rīgai, ir vairāk uzmanības jāveltī ūdens satiksmes attīstībai pilsētā, meklējot risinājumus pašvaldības un privātajā partnerībā.