Ir tāda paradoksāla sajūta, ka varbūt 2002.gadā mēs Latvijas politikā esam bijuši par agru.
Jau 2003.gadā, gatavojot valsts budžetu Ministru prezidenta Einara Repšes un finanšu ministra Valda Dombrovska vadībā, JL izvirzīja tēzi, ka ministriju tā sauktie bāzes izdevumi jāsamazina par 6%, lai vidējā termiņā nonāktu līdz bezdeficīta budžetam. Tas tik pašsaprotami mums likās laikā, kad Latvijas ekonomika piedzīvoja strauju izaugsmi. Diemžēl šī ideja sastapās ar būtiskiem tā laika politisko oponentu un koalīcijas partneru iebildumiem, kas balstījās pēc tam jau katram uz savas ādas izjustajā ideoloģijā "gāzi grīdā" un noveda līdz Latvijas ekonomikas pārkaršanai. Piezemēšanās ir smaga.
Savukārt 2004.gadā JL nāca klajā ar ideju piešķirt tautai tiesības atlaist Saeimu. Toreiz Repše sacīja: "Godprātīgu un stabilu valdību var panākt, dodot tautai tiesības atsaukt savus priekšstāvjus, ja viņi vairs nekalpo tautas interesēm." Arī tā ne no politikas ekspertu, ne konkurentu puses netika saprasta un atbalstīta. Tā tika saukta par pūļa diktatūru un dēvēta par nepārdomātu un antidemokrātisku ierosinājumu, ārkārtīgi riskantu un populistisku soli, kas destabilizētu situāciju valstī un līdz ar to bremzētu visas valsts attīstību kopumā. Kad nupat, 8.aprīlī, Saeima beidzot atbalstīja šādus Satversmes grozījumus, liela daļa no toreizējiem pēlējiem pauda patiesu gandarījumu.
Šķiet, treknie gadi bija pierādījums šo ieceru vērtībai. Šobrīd, kad ļoti grūtā un atbildīgā brīdī esam uzņēmušies vadīt valsti, mēs saņemam lielu sabiedrības atbalstu, JL reitings mēneša laikā ir vismaz divkāršojies, un tas iezīmē notikušās pārmaiņas. Jaunais laiks ir kļuvis daudz pragmātiskāks, bet sabiedrība - daudz pārdzīvojusi un vairāk pieredzējusi. Vērtības un prasības ir izkristalizējušās. Viss notiek uz labu, vismaz tā es to jūtu*..
Priecīgas Lieldienas!
* Prāta Vētra