Redzamie mūri ir krituši, taču to vietā ir radušies jauni, pirmajā brīdī nemanāmi, bet vēl ietekmīgāki mūri. Turklāt tie iet krustu šķērsu un deformē priekšstatus, izpratni, rīcību. Taču tie ir pašradīti mūri — radīti aiz bailēm vai cerībām. Mūri ir radīti norobežošanās vai pašu muļķības dēļ. Arī greizais priekšstats par veco un jauno Eiropu nav nekur pazudis, tas ir tikai iedzīts dziļāk pagrīdē.
Iespējams, ka izpratnei ir vajadzīgs pat lielāks laiciskais izvērsums par diviem gadu desmitiem. 1764. gadā Rīgā ierodas Herders un slavina to kā Ženēvu Krievijas ēnā, viņš cildina tolaik vēl neesošo Latviju. Taču drīz vien Herders jau raksta ko citu: „Ak, Latvija, tu barbarisma un luksusa province, nezināšanu un samērotas gaumes trūkuma, brīvības un verdzības province; cik daudz gan tevī darāms, lai sagrautu barbarismu, iznīdētu nezināšanu, izplatītu kultūru un brīvību.”
Vai provinciālisms ir saglabājies? Varbūt veidojas jauns provinciālisms? Kā ir ar verdziskumu? Tas ieskanas biežajos pārspriedumos, kuros pie visa tiek vainots „Centrs”, taču tas iezīmējas arī jaunās aprisēs. Viens no skaidrojumiem ir atsaukšanās uz to, ka tradicionālās ideoloģijas ir pārdzīvojušas savu laiku. Runa ir par pilsonisko attieksmi, morāles nepieciešamību politikā, atbildību, taisnīgumu. Latvijā tas viss nav paspējis iemiesoties, te konkurējot varas/biznesa komandas, dominējot tūlītēja izmantošana noteiktu grupu interesēs. Te tiek lolotas varā balstītas pasakas par Latviju pēc 20 gadiem. Te pastāv nevis atbildīga politika, bet gan politizēta, izmantojama morāle.
Atskats nelielā pagātnē liek uzdot arī jautājumu par LTF. Vai tolaik bija kāds kopīgs nākotnes modelis? Varbūt tā pamatā bija tikai negatīvisms, ko drīz vien nomainīja „tirgus un demokrātijas romantisms”? Šis atskats liek uzdot arī jautājumus par nelatviešu motivāciju. Vai cilvēki izjūt, izprot sevi kā latvijiešus, vai arī iedalījums pēc nacionālā principa ir tikai pastiprinājies?
Vai nav veikli piemirsts, ka brīvība nav iespējama bez atbildības, ka brīvība ir smags, sūrs darbs? Par to liecina bēgšana no brīvības, sen aprakstītie, jau par klasiku kļuvušie bēgšanas veidi. Viens veids ir ļaušanās automatizējošam konformismam, otrs — ļaušanās autoritārismam, proti, kādai personai, institūcijai vai tā sauktajām anonīmajām idejām (sabiedriskai domai, veselam saprātam, patriotismam u. tml.). Trešais veids ir graušana, kas izpaužas kā iznīcināšana, postīšana. Un tā nereti ir sajūgta ar garlaicību, dīkdienību, uztverot postīšanu kā dēku, piedzīvojumu.
Savulaik to pat skaļi deklarēja situacionists, sešdesmito gadu nemieru ideologs Rauls Vanagems. Viņš deklarēja: „Mēs neesam piedzimuši, lai novecotu un nomirtu.” Vanagems arī brīdināja tos, kas nav ar viņu: „Posts tam, kas ceļā uz mērķi atteiksies no radikālām prasībām un vētrainām darbībām.” Lai nenomirtu no garlaicības, viņš aicināja uz jandāliņiem; Osvencimas krāsnis viņam šķita poētiskākas un Mao, Kastro, Pols Pots pieņemamāki par dzīvi bez jauniem piedzīvojumiem.
Šie ir tikai daži jautājumi, risinājumu pavērsieni, par kuriem diskutēs Eiropas Kopisijas pārstāvniecības Latvijā rīkotajā sarunā „Vai mūri ir krituši?”, kas notiks 2010.gada 6. maijā pulksten 16:00 Eiropas Savienības mājas sarunu istabā, 1.stāvā, Aspazijas bulvārī 28, Rīgā. Kā eksperti sarunā piedalīsies arī Rīgas Stradiņa universitātes Eiropas studiju fakultātes dekāne Ilga Kreituse, filozofe Maija Kūle, 9.Saeimas deputāts Boriss Cilevičs un žurnālists, komentētājs Askolds Rodins.