Divu jaunu politisko partiju pieteikumi izraisījuši ciparu apvērsumu partiju reitingos un attieksmju maiņu Saeimas partiju attiecībās. Vairs nav tik aktuāls dalījums pie varas esošajās un opozīcijas partijās. Tagad vairāk tiek vērtētas esošās un topošās. Tas nozīmē, ka arī tām partijām, kas ilgāku laiku bijušas pie varas valstī un pašvaldībās, jāsāk domāt par jaunu piedāvājumu. Tēvzemieši jau „paspīdēja” ar nacionālo ideju izsīkumu, piedāvājot sadarbību „Visu Latvijai” un ... dabūja kurvīti. Jaunā laika nosaukums aptraipīts ar pēkšņu un teju vai nevaldāmu vēlmi draudzēties ar Tautas partiju. Vēl pirms pusgada kas tāds būtu neiedomājams – Jaunais laiks bija iepriekš stabili pozicionējies kā korupcijas apkarotājs un tieši Tautas partijai pārmeta rupjus sabiedrības interešu pārkāpumus, apejot priekšvēlēšanu tēriņus ierobežojošam likumam ar līkumu. Tautas partijas pārstāvji valdībā turpina pārsteigt ar brīžiem visai neadekvātu uzvedību. Viens ministrs karavīru ekipējuma, apmācības un kvalitatīvākas personāla atlases vietā vairāk domā par rituālām ceremonijām un zirgiem. Cits pēkšņi iestājas aizdomās par likuma pārkāpumiem apcietinātas amatpersonas pusē... Šlesera rosīšanās vispār... bez komentāriem.
Tiktāl – neveiksmes, taču, kopumā ņemot, Saeimas partiju aktivitāte un centieni paspīdēt vēlētāju acīs manāmi pieaug. Viedokļi, paziņojumi, raksti avīzēs, dalība mediju veidotos blogos, intrigas, lai pazemotu konkurentus...
Tautas partija, kas daudziem par pārsteigumu nesen nodeva izpildvaras grožus Saeimā maz pārstāvētas partijas rokās, šķiet, šobrīd cītīgi nostiprina savas pozīcijas, aktīvi darbojoties aizkulisēs: demonstratīvā draudzība ar Jauno laiku ir nekas cits kā pret valdības koalīcijas partijām vērsta šantāža gan saistībā ar vēlmi īstenot sev izdevīgu reģionālās reformas modeli, gan citām interesēm.
Rīgas domes aizkulisēs savukārt runā, ka tautpartijieši pēdējā laikā cītīgi kūdot tēvzemiešus (atcerēsimies seno teicienu: „es neesmu kūdītājs, bet tavā vietā to gan nepieļautu!”) atcelt no amata pie konkurentiem pārgājušo Vidzemes priekšpilsētas izpilddirektoru Juri Viņķeli. Te atkal jautājums: kurš no viņa nomaiņas būtu vislielākais zaudētājs un kurš - ieguvējs? Protams, ieguvējs būtu Tautas partija, kurai šī būtu lieliska iespēja atkal atgādināt par neseno šķelšanos politisko konkurentu rindās („mūs pameta tikai daži, bet, paskat, kā šiem neveicas!”). Zināmā mērā amata piespiedu zaudēšana būtu izdevīga arī pašam Jurim Viņķelim – skandāls veicinātu strauju atpazīstamību un politisko intrigu upura un taisnības cīnītāja imidžs lieti noderētu gaidāmajā pašvaldību vēlēšanu kampaņā. Zaudētāji tātad - paši tēvzemieši. Ja Dome nobalsos par J.Viņķeļa atbrīvošanu no amata, būs interesanti vērot sarunas par koalīcijas veidošanu pēc mazliet vairāk kā gada. Bet par to laikam šobrīd neviens nedomā.
Vēl viens mierīgas dzīves traucētājs - KNAB uzvedas kā mierīgā dīķī ielaista līdaka. Caurums tīmeklī izsists, un nu pavedieni aiziet uz visām pusēm. Pašvaldības amatpersonas teju vai spiestā kārtā sākušas runāt par to, kādu ļaunumu sabiedrībai nodara korupcija. Kamēr temats aktuāls, cerams, ka tiks pieņemti arī kādi korupcijas riskam pakļautās procedūras sakārtojoši dokumenti.
Šajās dienās TOP notikums ir parakstu vākšanas par tiesībām daļai vēlētāju pieprasīt Saeimas atlaišanu. Kaut arī piedāvātā likumprojekta norma brīžiem šķiet absurda, jo ļauj vieniem (kas nepiedalījās vēlēšanās) apstrīdēt to, par ko balsojuši citi (tie, kas piedalījās), sabiedrības vēlme ir nodefinēta un būs jārespektē. Biežās parakstu vākšanas un referendumi liecina par to, ka Latvijā veidojas pilsoniskā sabiedrība, kuras pārstāvjiem ne vienmēr ir pieņemama partiju līdz šim neierobežotā vara. Tātad, ja valdošo partiju pārstāvji apgalvo, ka Satversmes grozījumi padarīs nestabilāku politisko situāciju valstī, tad atbilde uz to ir vienkārša – tieši viņu realizētā sabiedrības intereses ignorējošā politika bija pamatā augstajai vēlētāju aktivitātei parakstu vākšanā. Paši vainīgi. Tagad būs jādzīvo pastāvīgā spriedzē. Bet stress politikā, kā jau minēju, ir veselīgs!