Izgājušo piektdien bija gods piedalīties Latvijas Universitātes proklamēšanas aktā, kur uzrunas katedrī turēja izglītības ministris Kārlis Kasparsons un rektora p.i. arch. Eižens Laube. Šī patīkamā iespēja radās ne gara trausluma vai transcendentu spēju dēļ, bet pateicoties vēstures iedzīvināšanas izrādei, ko kā izpētes vaiņagojumu sniedza Sociālo zinātņu fakultātes pētnieki.
Kas te īpašs? Neprofesionāļu veidotais vēstures iedzīvināšanas teātris patīkami kontrastēja ar šodien kultūrpreču profesionāļu saimē populāru toni – nivelēt brīvvalsts veidotāju daudzšķautņainās personības, pazaudējot teju visu cilvēcisko un dzīvo. Pēdējo gadu atsevišķi mūviji un mjūzikli jau sasnieguši nivelēšanas kulmināciju, rādot, ka Latvijas valsti izveidojusi viena vai pusotra personība. No sirds vēlos uzteikt komunikācijas zinātņu profesores Vitu Zelči un Intu Brikši, kas ar savu pētnieku grupu, zinātnieku nakts mistērijā atdeva pilnasinību un neviennozīmību.
Bija prieks skatīt vaigā ne tik čekas mocīto, bet cerībās jūsmīgo Kasparsonu (kura skarbais tēlotājs literatūrzinātnieks Mārtiņš Kaprāns upurējis gludo smakru, lai līdzinātos ministra vaigam un atlaistu pabiezu bārdu), maigo svārstību konjunktūras skarto nacionālromantiskā jūgenda kolosu Laubi (Didzis Bērziņš), bet arī zemkopības ministrijas struktūrfondu pieteikumu mašīnrakstītājā ieslodzīto bohēmas dabaszinātņu studenti Austrā Skujiņā (Klinta Ločmele), meiteni Latvijas Preses biroja referenti Elzu Žiglēvicu (Olga Procevska) – īsto “Rīgas sardzi”, kā arī mūsu alma mater pirmo aizstāvēto pašmāju doktoru – vīrusu vīru Augustu Kirhenšteinu, kas vēl ne tuvu nebij’ komisārs un ne pie kādām durvīm nebālēja lūdzot “pēc maizes un sāls”, bet dūšīgi ņēmās kā serumu stacijas pionieris Kleista muižā. Un citus.
Varbūt reizēm ir gaužām derīgi pārdomāt, vai pilnveidi un plauksmi veido viens plakātisks gaišais tēls, vai arī ļaužiem caurausta gaiša strēle, ko veido dažādu nokrāsu un visdažādākās tonalitātes morāles cilvēku, pieņemtie gaišie lēmumi?
Kā proponēja zinātņu prorektors prof. Indriķis Muižnieks (iemetot, ka mikrobiologi var darīt daudz laba, bet iet administrēt) par universitātes attīstību varam pateikties arī studentu celtnieku brigāžu priekšniekam Aivaram Lembergam. Savā ziņā paldies jāsaka arī “Resnajam” Pēterim Stučkam, kura portreja joprojām goda vietā Raiņa bulvārī 19, starp observatoriju un karceri, - par to, ka Kasparsonu nenošāva, bet palaida, lai nākotnē dibina augstskolu. Rektors prof. Juris Zaķis atsauca atmiņā mums arī zinātnes pasaules spīdekļu Paula Valdena un Kārļa Baloža nebūt ne viennozīmīgo dabu.
Mazie darbiņi, nevis patoss un vadonības meklējumi, veido mozaīku, kura izvēršas kā universitātes un tautas uzplaukuma kopīgs vektors. Mazie varoņi ir tie, kas savām lāpstiņām un rociņām sanes gaismas pilis*. Reizēm mazie varoņi ir tik mazi, ka paslēpušies “antivaroņu” iekšienē turpina savus labos darbus. Taču turpina!
Tā arī šodien. Nevar noliegt, ka akadēmiskajā saimē nereti esam mazi riebeklīši, gaišas zinību guntiņas dziļi ierakuši. Varbūt universitātes administrācija šobrīd parāda mirkļa vājumu, varbūt par nedaudz par daudz intrigu, varbūt recesija domas virza vairāk par slodzēm un projektiem, nevis uzplauksmi, varbūt studentos nav sajūsmas no laumas mātes saņemot “sīkas” stipendijas, bet vienā jābūt drošiem – “tikai Latvijas Universitāti atklājot, ir pilnvērtīgi pasludināta arī Latvijas valsts”. Saeimas apstiprinātā satversme teic, ka universitāte ir valsts attīstības garants. Tātad – tie esam mēs.
Mūsu uzdevums dzimšanas dienā ir vest valsti atkal uz gaišas uzplaukuma takas.
Vivat, crescat, floreat Universitas Latviensis!
Saecula saeculorum.
.
* “Brīvi pētīt, brīvi mācīt ir pamatnosacījums arī mūsu jaunai gaismas pilij”, sprieda Jānis Čakste Latvijas augstskolas atklāšanā 1919. gadā.