"Es ilgu laiku gleznoju tumšos darbus. Vienā brīdī tas beidzās. Sapratu, ka tur man vairs nav, ko teikt. Tad bija zīmējumu periods: ņēmu parasto grafīta zīmuli un milzīgas papīra loksnes. Pašai bija ļoti interesanti strādāt, bet arī tas periods beidzās. Tad bija diezgan liela pauze. Saņemties jaunai izstādei bija grūti," L.Puntule stāsta. Tomēr viņa bijusi priecīga par mākslas zinātnieces Ilzes Žeivates piedāvājumu pēc aptuveni piecu gadu pārtraukuma gatavoties personālizstādei.
Māksliniece atzīst, ka atrast īsto virzienu izstādei nav bijis viegli. "Ja mākslinieks strādā diendienā, tad tas nāk vieglāk. Gleznoju retāk, jo tomēr strādāju ofisa darbā. Nav laika! Ikdiena visu apēd. Brīva ir tikai sestdiena svētdiena."
Jaunos darbus L.Puntule gleznojusi virsū desmit gadus vecajiem. Krāsas slānis noņemts, bet enerģija noteikti palikusi, viņa atzīst. "Ir ļoti interesanti, kā apakšējais slānis ietekmē to, ko uzlieku tam virsū." Vecos darbus iznīcināt nebija žēl? "Jā un nē. Vecās gleznas stāvēja ilgu laiku. Varētu nostāvēt vēl tikpat ilgi. Taču tagad ir kaut kas jauns!" Viņai nepatīkot krāt. "Atceros jau no bērnības, kad skolotāja prasīja katram bērnam, ko viņš krāj, man bija jāmelo, jo es nekrāju neko. Nesaprotu kolekcionārus, man tas nepiemīt. Varbūt tāpēc arī veco gleznu man nebija žēl."
L.Puntule uzskata, ka bez emocijām gleznot nevar. "Izkalkulēta māksla nav mans virziens. Ir mākslinieki, kuri tā strādā. Viņu darbi lielā mērā ir prāta rezultāts. Man svarīgi, lai darbos ir emocijas."
Kā viņa apvieno gleznošanu ar animācijas mākslinieces darbu filmu studijā? "Jāēd jau ir tam māksliniekam! Dzīve ir dzīve. Latvijā ir ļoti maz mākslinieku, kuri var no savas mākslas pārtikt. Pašreizējā situācijā viņu ir vēl mazāk," domā L.Puntule. Viņa vienmēr strādājusi. "Man bija svarīgi saglabāt brīvību gleznojot, lai es nebūtu atkarīga no tā, vai manas bildes pērk vai nepērk. Svarīgāk par daudzajiem pircējiem man bija uzgleznot to, ko gribu. Smukas puķes, kluso dabu un pasūtījuma portretus, ko tajā laikā labi pirka, man negribējās. Taču maize kaut kā bija jāpelna. Ir taču arī māja un ģimene," māksliniece stāsta.
L.Puntule ilgus gadus strādājusi par pasniedzēju mākslas skolā. Tagad viņa ir māksliniece filmu studijā Rija. Viņas roka pielikta filmai Lote no Izgudrotāju ciema, režisora Reiņa Kalnaeļļa pasakai Kad āboli ripo, kas februārī pārstāvēja Latviju Berlīnes kino festivālā, gan arī Ņujorkā dzīvojošās režisores Signes Baumanes filmai Veterinārārsts.
Tagad Rijā top divas filmas, pie kurām māksliniece strādā. Darba pietikšot pusotram gadam. Kas būs pēc tam, ir neziņa. Tomēr māksliniece jūtas laimīga, ka viņai ir iespēja strādāt gan animācijā, gan arī gleznot. "Man nav krīzes," viņa saka. Tas gan nenozīmē, ka viņai nerūp valsts nākotne. "Ļoti rūp. Māksliniekus notiekošais skar ne mazāk kā visus citus Latvijā.