Laika ziņas
Šodien
Skaidrs
Rīgā +7 °C
Skaidrs
Pirmdiena, 25. novembris
Kadrija, Kate, Katrīna, Trīne, Katrīne

Viņa neprata apstāties. Austra Ozoliņa-Krauze – fascinējoša personība Latvijas kultūrvēsturē

Austra Ozoliņa-Krauze – fascinējoša personība Latvijas kultūrvēsturē, par kuru varētu uzņemt aizraujošu seriālu.

Ar viņas vārdu nesastapties, interesējoties par XX gadsimta kultūras un mākslas dzīvi, ir praktiski neiespējami, un tomēr vēsturiskās atmiņas piemiņas zālē viņa it kā ir un reizē – nav. Kā esejā raksta izstādes līdzkurators Kārlis Vērdiņš, patiesībā Austra Ozoliņa-Krauze ir fascinējoša personība Latvijas kultūrvēsturē, kuras dzīve, sākot no jaunības Pirmā pasaules kara gados un beidzot ar viņas pašnāvību 1941. gadā, varētu kalpot par pamatu aizraujošam seriālam.

Līdz 21. novembrim Romana Sutas un Aleksandras Beļcovas muzejā (Elizabetes ielā 57a, dz. 26, Rīgā, ieeja caur pagalmu, 5. stāvs) ir skatāma izstāde Kaislību varā. Austra Ozoliņa-Krauzerakstniece, mecenāte, spiedze, kas izgaismo spilgtās personības likteni.

Latviešu Mata Hari, dēkainā latviete, viena no intelektuālākajām sievietēm Latvijā – tie ir apzīmējumi, kas veltīti žurnālistei Austrai Ozoliņai-Krauzei (1890– 1941). Viņas savdabīgā personība bija pretrunu pilna, un biogrāfijā joprojām ir daudz balto laukumu. Pretrunīga personība, par kuru īsti nevar pateikt, kā viņu vērtē. Daudzi viņu sauc par politisko emigranti, jo 30. gados viņa emigrēja Ulmaņa režīma dēļ. Ir arī tieši pretējas liecības – ka viņa sadarbojusies ar Ulmaņa režīmu. Fēlikss Cielēns savās atmiņās atstāsta epizodi par to, ka Austra Ozoliņa-Krauze Spānijas pilsoņu kara laikā Latvijā vervējusi brīvprātīgos, lai viņi varētu doties uz Spāniju palīdzēt cīnītājiem pret Franko diktatūru. Izrādījās, ka visi savervētie bijuši provokatori – nodevēji, un Austra bijusi iesaistīta šo cilvēku vervēšanā. Pati viņa gan to noliedza.

"Tas, ka Austras vārds ir aizmirsts, bija raksturīgi jau XX gadsimta otrajā pusē. Neskatoties uz viņas kreisajiem uzskatiem, padomju laikā par viņu rakstīja reti. Jubilejas gados pa kādam rakstam var saskaitīt uz vienas rokas pirkstiem," iemeslus pabalējušajai piemiņai min izstādes kuratore Nataļja Jevsejeva.

Izstādē tiek eksponēti Austras Ozoliņas-Krauzes portreti, viņas dokumenti, fotogrāfijas un manuskripti no Rakstniecības un mūzikas muzeja, Romana Sutas un Aleksandras Beļcovas muzeja, Latvijas Nacionālā mākslas muzeja krājuma un privātkolekcijām.

 

Seko Šveices dienesti

"Pirmām kārtām mēs par viņu stāstām saistībā ar Aleksandru Beļcovu. Viņas bija tuvas draudzenes. Iepazinās drīz pēc Austras atgriešanās Latvijā. Beļcova atbrauca uz Rīgu 1919. gadā. Šī draudzība ilga desmit gadu," stāsta kuratore.

Austra Ozoliņa-Krauze dzimusi Rīgā 1890. gada 30. novembrī būvuzņēmēja ģimenē un varēja atļauties mācīties ārzemēs. Viņai bija diezgan aktīva dzīves pozīcija. Austra pieturējās pie kreisajiem uzskatiem, kas gadsimta sākumā bija raksturīgi daudziem inteliģences pārstāvjiem ne tikai Latvijā, bet arī visā Eiropā. Savulaik viņa tika saukta par inteliģentāko, gudrāko sievieti Rīgā. Ne bez pamata, jo viņai bija augstākā izglītība, kas nebija retums, bet nebija arī pašsaprotami.

No 1912. līdz 1917. gadam viņa studēja filoloģiju un jurisprudenci Šveicē Bernes Universitātē. Jau tad Austra sāka savu aktīvo sociālpolitisko un publicistisko darbību. Turpat Šveicē iepazinās ar Raini un Aspaziju, kopā ar viņiem strādāja Šveices Latviešu komitejā par sekretāri. No 1916. līdz 1919. gadam Austra Ozoliņa-Krauze vadīja Latvijas propagandas biroju un jau tad nonāca izlūkdienestu uzmanības centrā – viņas gaitām sekoja Šveices speciālo dienestu iestādes. "Tolaik vācu kultūras ekspansija visā Eiropā tika vērtēta visai negatīvi, un viņa to arī izmantoja. Pati izdeva brošūras par situāciju Latvijā, kur visa sabiedriskā dzīve bija stipri pārvāciskota. Viņai izdevās piesaistīt uzmanību Šveicē. Jautājuma apspriedē iesaistījās vairāki redzami cilvēki. Tajā laikā Austra Ozoliņa-Krauze pirmoreiz nonāca izlūkdienestu redzeslokā," stāsta kuratore. Iespējams, tas nav uzticamākais avots, bet tomēr – izdevums Aizkulises rakstīja, ka Austra brošūru izdošanai Šveicē ir iztērējusi vairāku miljonu lielo mantojumu. Viņa nāca no labi situētas būvuzņēmēja ģimenes un vēlāk arī izdevīgi apprecējās. Vīrs agri mira, un viņa saņēma vīra mantojumu. Sākumā viņai nevajadzēja daudz domāt par naudu, bet ir zināms, ka jau 20. gadu sākumā, kad viņa atgriežas Latvijā, viņai pamazām sākas materiālas problēmas. Rainis vairākas reizes ir pieminējis dienasgrāmatā, ka viņu sauc uz tiesu "dēļ Krauzenes". Iespējams, viņš bijis galvotājs kādiem viņas aizdevumiem.

 

Lolo Beļcovu un Baltaru

1921. gadā Austra Ozoliņa-Krauze atgriezās Rīgā. Šeit viņa uzreiz iepazinās ar nesen uz Latviju atbraukušo Aleksandru Beļcovu un uz nākamajiem 10 gadiem kļuva par mākslinieces tuvu draudzeni un finansiālo atbalstītāju.

"Austra piesaistīja finansējumu vairākiem mākslinieku projektiem – pirmām kārtām porcelāna apgleznošanas darbnīcai Baltars, kur bez Beļcovas darbojās arī Suta un Sigismunds Vidbergs. Tieši viņai piederošajā namā Lāčplēša ielā atradās darbnīca un salons, kur mākslinieki pārdeva savu produkciju. Turpat viņi visi dzīvoja: pati Austra un Baltara dalībnieki – Aleksandra Beļcova ar Romanu Sutu, Sigismunds Vidbergs ar savu ģimeni. Presē ik pa laikam varēja lasīt, ka notiek izsoles," stāsta Nataļja Jevsejeva.

No 1922. līdz 1924. gadam Austra Ozoliņa-Krauze sponsorēja politiski satīriskā žurnāla Ho-Ho izdošanu. Tajā feļetonus un rakstus publicēja tā laika redzamākie 

rakstnieki un dzejnieki, savukārt mākslinieki – pārsvarā Rīgas grupas dalībnieki, to skaitā Aleksandra Beļcova un Romans Suta – saņēma honorārus par karikatūrām un šaržiem. "Viņu saistīja ar modernistiem, bet viņa arī pati par sevi bija interesanta personība," uzsver kuratore.

1929. gadā Austra Ozoliņa-Krauze piedzīvo oficiālu bankrotu, un tas noteikti ietekmē arī Baltara likteni. Nācās pārdot māju, bija lieli parādi, kurus viņa nevarēja segt. Viens bankrota iemesls bija tas, ka vīra biznesu viņa bija uzticējusi vai nu negodīgam, vai nekompetentam cilvēkam, otrs – viņas aizraušanās ar azartspēlēm. Pierādījumi tam atrodami Beļcovas vēstulē, kur viņa atstāstīja kādu epizodi no brauciena uz Dienvidfranciju. Pateicoties draudzenes palīdzībai, Beļcovai XX gadsimta 20. gadu otrajā pusē izdevās aizbraukt uz vienu no Eiropā labākajām klīnikām tuberkulozes slimniekiem Dienvidfrancijā, kur Austra Beļcovai bija gluži kā tāds sargeņģelis.

Ne velti daudzos Beļcovas pašportretos kā savdabīgs alter ego fonā redzams Austras profils. Ja nebūtu viņas, grūti teikt, vai Beļcova izdzīvotu. Viņai veselības stāvoklis tolaik bija ļoti smags. Viņas abas ar Austru dzīvoja atsevišķi – īrēja netālu no slimnīcas vasarnīcu, Beļcova gāja tikai uz slimnīcu novēroties pie daktera, un faktiski visas rūpes par saimniecību uzņēmās Austra. Beļcova rakstīja māsai: "Es jau sen būtu vesela, ja kāds par mani rūpētos, bet šeit Rīgā esmu spiesta pati skriet pie durvīm, gaidot dakteri, un te ir caurvēji, nevaru kārtīgi izgulēt savu slimību."

 

Aiziet, kamēr plusā

Ne tikai Beļcovai Franču Rivjēra deva radošu iedvesmu un atspoguļojās daudzos gleznojumos un zīmējumos. Dienvidfrancijā viņas atrada arī laiku maziem ceļojumiem, un vienmēr pieturas punkts bijis kazino Montekarlo. Beļcova atstāsta, ka Austra nav pratusi laikus apstāties. Viņa nospēlēja visu, kas viņai bija. Pietrūka pat naudas atpakaļceļam. Tad Beļcova situāciju ņēma savās rokās. Ieķīlāja gredzenu un gāja katru dienu spēlēt. Austrai bija sava metode, kā viņa cerēja tikt pie miljoniem, un Beļcovai – sava. Viņas taktika bija dzelžaini disciplinēta – aiziet, spēlēt un, tikko esi plusā, iet prom. Viņa raksta – desmit dienu laikā es vinnēju divus tūkstošus. "Jāsaka, ka tas nav maz. Tā ir diezgan liela summa, jo par nedēļas uzturēšanos viesnīcā ir jāmaksā 200. Ar vīnu un augļiem numuriņā," precizē kuratore. Abām bija cerība vinnēt lielu kapitālu.

1929. gadā Austra Ozoliņa-Krauze oficiāli tika atzīta par bankrotējošu. Par iemeslu tam varēja būt Austras kaisle uz azartspēlēm. Iespējams, finansiālu grūtību dēļ Austra 30. gados tika savervēta vismaz diviem izlūkdienestiem. Aspazija stāstījusi savai draudzenei par tikšanos ar viņu 1941. gadā, īsi pirms tam, kad Austra izdarīja pašnāvību. Austra aizbrauca pie Aspazijas uz Jūrmalu. Abas nebija tikušās diezgan ilgu laiku. Austra 30. gados dzīvoja ārzemēs, pārsvarā Francijā. Viņa palūdza piedošanu Aspazijai, jo bija par ko. Šveices laikos Austra Raini faktiski aizveda no ģimenes. Abi pameta Aspaziju un devās kaut kur prom, netālu turpat Šveicē. Aspazija viņus tomēr sameklēja, Rainis atgriezās, bet rūgtums palika. Austra bija spiesta ar skandālu no Šveices aizbraukt. "Pēc sarunas, ko atstāsta Aspazija, var saprast, ka Austrai tas bija svarīgi, jo viņa jau tad bija pieņēmusi lēmumu par pašnāvību. Latvijā ienāca vācu karaspēks. Viņa pati sevi nosauc par Matu Hari – sievieti, kura sadarbojusies ar vairākiem izlūkdienestiem. Šajā sarunā viņa daudz par to nestāsta, tikai saka, ka nevēlas sev Matas Hari likteni. Viņai bail no tā," stāsta kuratore. Austra sarunā Aspazijai atklājusi, ka dažādu liktenīgu situāciju rezultātā nonākusi spiegu tīklos – tādos apstākļos, ka ir spiesta sadarboties. Uz Aspazijas jautājumu, vai viņas darbība varējusi kaitēt Latvijai, Austra zvērēja, ka ne. Tomēr situācija viņu noveda pie traģiska lēmuma – 1941. gada jūlijā Austra Ozoliņa-Krauze šķiras no dzīves. Ar viņu kopā no dzīves aiziet draudzene – jauna ebreju meitene, ar kuru tobrīd abas dzīvoja kopā. "Tā arī ir viena viņas personības šķautne. Daudzi zināja par viņas lesbiskajām interesēm, bet par to nerunāja. Šodien mēs viņu sauktu par biseksuālu sievieti, jo pirms tam viņa bija precējusies. Mūža nogalē viņa dzīvoja ar jaunu ebreju meiteni. Man daudzi ir vaicājuši, kas viņu ir saistījis ar Mariju Leiko? Viņas abas strādāja pie lugas Marija Vaļevska. 30. gadu sākumā to iestudēja Nacionālajā teātrī ar pašu Mariju Leiko galvenajā lomā. Leiko bija lugas līdzautore. Viņas abas nopietni strādāja pie teksta, pētīja vēsturiskos avotus un kādu laiku arī dzīvoja kopā. Par to rakstīja arī prese, bet tomēr viņas nesauca par pāri. Bet pret Beļcovu Austrai Ozoliņai-Krauzei noteikti ir bijušas jūtas. Par to liecina vēstules, kurās viņa raksta Beļcovai par to, ka viņu mīlot, bet arī saprotot, ka Beļcova nespēs atbildēt uz šīm jūtām. Beļcovai tā vairāk bija draudzība," stāsta kuratore. Austrai viņa var būt pateicīga par daudzām lietām savā dzīvē. Viņu draudzība paplēnēja pēc desmit gadiem. Bez strīdiem un konfliktiem. Beļcova to interpretēja tā – pienāk brīdis, ka cilvēki, kas bijuši tik cieši saistīti, vienkārši iet savu ceļu. Viņas saglabāja labas attiecības. Austra ik pa laikam rakstīja no ārzemēm apsveikuma kartītes vai zīmītes, bet attiecības vairs nebija tik sirsnīgas un intensīvas. Draudzība ilga apmēram līdz 1931. gadam. Beļcova Austru ļoti daudz ir gleznojusi un zīmējusi. Darbi ir datēti tieši ar draudzības perioda laiku – 20. gadu sākumu. Ir gan gleznotie portreti, gan zīmējumi un skices. Austra zīmēta pirmajā dienā, kad abas atbrauca uz klīniku Dienvidfrancijā, viņa ir redzama arī ar kārtīm rokās, arī rakstām.

 

Pretrunīgi vērtēta

Īrētajā villā Vansā tapa Austras romāns Virpuļu durvīs, kurā aprakstīta krievu emigrantu dzīve Francijā. Tieši Francijā Austra strādāja arī pie lugas Katrīna par Ernesta Glika audžumeitu, kas vēstures griežos maina mīļākos, līdz kļūst par Krievijas cara Pētera I dzīvesbiedri.

Kā kritika vērtēja viņas darbu literāro vērtību? "Dažādi. Piemēram, Upīts teica, ka tā ir vīrišķīga literatūra. Ar to domādams, ka sieviete raksta nevis par pirmo mīlestību un mīlestības ciešanām, bet nopietnām lietām, kritizējot sabiedrību un sociālās parādības. Ar vērienu, kā toreiz teica. Reizē tika pārmesta neveikla valoda – ka vairāk runā viņa pati, nevis viņas varoņi. Kopumā, vērtējot gan sižetu, gan veidu, kā tas tika rakstīts, tas iekļaujas t. s. internacionālās literatūras ietvaros – virzienā, kas starpkaru periodā bija populārs visā Eiropā," stāsta Nataļja Jevsejeva. Filoloģijas doktors Kārlis Vērdiņš uzsver, ka sava laika kritiķu viedokļi par viņas darbiem bijuši galēji pretēji. "Vai patstāvīga, emancipēta, izglītota un drosmīga sieviete, kas bija atteikusies no tradicionālajām sievas un mātes lomām, lai veltītu sevi politiskam aktīvismam un mākslām, tādējādi pārkāpa dzimtes normas un tādēļ viņa būtu jāsauc par vīrišķīgu? Vai arī "emancipētā" jaunā sieviete ir pati sievišķības kvintesence, kas parāda sievietes gara spēku un skaistumu? XX gadsimta 20.–30. gados priekšstati par dzimti un seksualitāti Eiropā mainījās, un Austras dzīve un radošā darbība tam ir spilgts apliecinājums."

Arī sava laika publiskajā telpā reizēm par viņu rakstīts kā par cienījamu dāmu, citreiz atkal saglabāta zināma piesardzība un skepse kā pret visai ekscentrisku personu.

Austras Ozoliņas-Krauzes robustie pašapzinīgie vaibsti Beļcovas portretos rāda cilvēku, kurš nav devies rokā nevienam un ir spējis nodzīvot dzīvi pēc sava prāta

Uzmanību!

Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli


Ziņas

Vairāk Ziņas


Mūzika

Vairāk Mūzika


Māksla

Vairāk Māksla


Teātris

Vairāk Teātris


Literatūra

Vairāk Literatūra


Kino/TV

Vairāk Kino/TV


Eksperti/Blogeri

Vairāk Eksperti/Blogeri


Intervijas

Vairāk Intervijas


Recenzijas

Vairāk Recenzijas


Grāmatas

Vairāk Grāmatas


Konkursi

Vairāk Konkursi


Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi


KD Afiša

Vairāk KD Afiša


Deja

Vairāk Deja