Vinsents van Gogs (1853.gada 30.marts - 1890.gada 29.jūlijs) ar mākslu nodarbojās pavisam īsu laiku, no 1880.gada līdz savai nāvei 1890.gadā. Taču šo desmit gadu laikā viņš radīja vairāk nekā 2000 darbu, un lielākā daļa viņa slavenāko darbu tapa tieši pēdējo divu dzīves gadu laikā, kad pēc strīda ar mākslinieku Polu Gogēnu Vinsents van Gogs bija nogriezis sev daļu auss un uzdāvinājis to kādai bordeļa sievietei. Savas īsās dzīves un mākslinieka karjeras laikā van Gogam izdevās pārdot tikai vienu savu mākslas darbu. Tomēr šī dīvainā mākslinieki darbi būtiski ietekmējuši visu XX gs. mākslu, tajā skaitā ekspresionismu un fovismu.
Neizdevies misionārs
1853.gada 30.martā Vincents van Gogs piedzima un uzauga ļoti reliģiozā mācītāja Teodora van Goga ģimenē. Kad zēnam bija 15 gadu, tika izlemta viņa nākotne — ar tēvoča Vinsenta palīdzību viņš ieguva vietu Goupil&Cie mākslas darbu tirgošanas uzņēmumā Hāgā. Kā mākslas darbu pārdevējs Vinsents darbojās nosacīti sekmīgi un Goupil&Cie nostrādāja septiņus gadus. Vēlāk šajā pašā uzņēmumā sāka strādāt Vinsenta jaunākais brālis Teo, kurš visu savu dzīvi veltīja mākslas darbu tirdzniecību.
Taču Vinsents van Gogs bija izlēmis, ka mākslas darbu tirgošana nesagādā viņam laimi. 1876.gada vasaru biogrāfi sauc par Vinsenta van Goga reliģisko transformāciju laiku. Atbalstot van Goga vēlmi kļūt par mācītāju, ģimene viņu 1877.gadā aizsūtīja uz Amsterdamu, kur viņš ar sava tēvoča teologa Johannesa Strikera palīdzību gatavojās teoloģijas iestājeksāmeniem. Taču jau pēc 15 mēnešiem viņam studijas nācās pamest — vēlāk vēstulēs viņš šo laiku aprakstīja kā "ļaunāko manā dzīvē". Viņš iestājās triju mēnešu garos kursos protestantu misionāru skolā, taču nepabeidza arī to. Tā kā Van Gogs apstrīdēja ortodoksālās doktrīnas, tad netika nozīmēts mācītāja darbam, un viņam cits nekas neatlika, kā nodoties misionāra gaitām ogļraču reģionā Beļģijas dienvidrietumos.
Nelaimīgs mīlestībā
1880.gada rudenī pēc tam, kad gadu van Gogs bija nodzīvojis kā visvienkāršākais ubags, brāļa Teo finansiāli atbalstīts, Vinsents Briselē sāka studēt mākslu. Jau bērnībā Vinsents un Teo bija bijuši draugi, un arī pieaugušo dzīvē viņu attiecības bija siltas un atbalstošas.
1881.gads Vinsentam bija pārmaiņu laiks. Viņš mācījās zīmēt, izmantojot grāmatās dotos padomus un paraugus. Studēdams mākslu, Vinsents gribēja beidzot iepazīt laimi, radot skaistumu. Pirmie mēģinājumi gan nebija sekmīgi. No viņa daiļrades sākumposma saglabājušies tikai trīs darbi — Kartupeļu ēdāji, Vecais tornis un Savrupmāja. 1881.gada vasaru viņš pavadīja kopā ar saviem vecākiem un tieši šajā laikā satika arī savu māsīcu Kornēliju jeb Kī. Viņa nesen bija kļuvusi par atraitni un viena pati audzināja mazo dēlēnu. Vinsents iemīlējās Kī un jutās satriekts, kad viņa noraidīja viņa uzmanības apliecinājumus. Kad Kornēlijas tēvs aizliedza Vinsentam satikties ar viņa meitu, Vinsents draudēja ar eļļas lampu sevi tīšuprāt aizdedzināt. Kī tēvs atrisināja situāciju, vienkārši izdzēšot lampu un pavēlot Vinsentam pamest viņu māju.
Daudzi biogrāfi uzskata, ka Kī bija vienīgā mākslinieka mūža mīlestība. Taču nenoliedzams ir fakts, ka 1882.gadā Hāgā Vinsents iepazinās ar kādu Klasīnu Mariju Horniku jeb Sīnu, kas it kā pirms tam bija pelnījusi naudu ar prostitūciju. Lai gan sieviete bija stāvoklī un viņai jau bija viens bērns, viņa drīz vien pēc iepazīšanās sāka ar Vinsentu dzīvot kopā. Vēstules Teo Vinsents rakstīja, ka ziedo sevi visu Sīnai un īpaši viņas bērniem. Sīna un viņas bērni ir pozējuši vairākiem Vinsenta darbiem, un daži biogrāfi uzskata, ka tieši šajā laikā uzplauka mākslinieka talants. Taču 1883.gada septembrī viņu attiecības izjuka. Spriežot pēc vēstulēm, Vinsentam neesot bijis žēl zudušo attiecību ar Sīnu, taču viņas bērnu gan — viņš bija viņiem pieķēries.
Iedvesmai impresionisms
1886.gadā Vinsents van Gogs devās uz Parīzi, kur apmetās uz dzīvi pie brāļa Teo, kas bija Goupil"s galerijas menedžeris. Vinsents ātri iepazinās ar šīs pilsētas pazīstamākajiem māksliniekiem, apmeklēja impresionistu pirmās izstādes.
Nav tiešas atbildes, vai van Gogs apzināti ietekmējās no impresionistu gleznošanas veida, jo viņš vienmēr palika uzticīgs paša unikālajam stilam. Taču šī perioda mākslas darbi apliecina, ka van Gogs aizvien biežāk atteicās no sev raksturīgajiem tumšajiem toņiem. Viņš sāka jaukt aizvien gaišākas krāsas savā līdz šim tumšajā krāsu paletē un gleznot impresionistiem raksturīgajiem īsajiem otu triepieniem.
Taču dīvainā veidā dzīve Parīzē Vinsentu noveda pie ļoti neveselīga dzīvesveida: viņa uzturs bija nabadzīgs, taču viņš daudz dzēra un smēķēja. Viņu dzina depresijā pelēcīgās un tumšās Parīzes ziemas, tādēļ Vinsents nolēma pamest šo pilsētu, lai pārceltos uz dzīvi tur, kur ir vairāk saules — uz Francijas dienvidiem, uz Provansu. 1888.gada februārī van Gogs pārcēlās no Parīzes uz Arlu, kur bija apņēmies nodoties saulainai, priecīgai un radošai dzīvei.
"Elektriskā" draudzība
Mūsdienās van Gogu bieži iedomājas kā viegli aizkaitināmu un vientuļu cilvēku. Taču patiesībā viņš esot izbaudījis cilvēku klātbūtni un, dzīvojot Arlā, ieguva daudzus draugus. Vinsents nekad nezaudēja cerību izveidot tādu kā mākslinieku savienību un tieši šī iemesla dēļ uzsāka draudzību ar Polu Gogēnu.
P.Gogēns bijis finansiāli atkarīgs no Vinsenta brāļa Teo, un pastāv versija, ka viņš ietekmēja P.Gogēnu, lai tas pārceltos uz Arlu. Teo uzskatīja, ka P.Gogēna klātbūtne darītu viņa brāli Vinsentu laimīgu. 23.oktobrī P.Gogēns ieradās Arlā pie V.van Goga.
Nākamie divi mēneši bija asu domstarpību pilni un postoši abiem māksliniekiem — gan van Gogam, gan Gogēnam. Decembrī van Goga un Gogēna attiecības bija tik tālu sabojājušās, ka Vinsents tās vēstulē brālim aprakstīja kā "elektriskas". 23.decembrī Vinsents van Gogs kādas lēkmes laikā meties savam draugam pakaļ ar atvāztu bārdas nazi. Kad Gogēnam izdevās viņu nomierināt, van Gogs nogrieza pats sev daļu auss. Saskaņā ar nostāstiem viņš to ietinis drānas gabaliņā, aiznesis uz bordeli un uzdāvinājis vienai no turienes sievietēm. Kad viņš atgriezās mājas, viņu jau gaidīja policija, kas mākslinieku aizveda uz slimnīcu.
Kopš šī gadījuma mākslinieka garīgā veselība kļuva aizvien sliktāka. Pēc mākslinieka nāves viņam ir noteiktas apmēram 30 dažādas diagnozes, piemēram, šizofrēnija, maniakālā depresija, sifiliss, saindēšanās ar krāsām, epilepsija. Taču skaidrs ir viens — savā radoši skaistākajā posmā mākslinieka prāts svārstījās starp aptumsuma un apskaidrības brīžiem. 1890.gada 27. jūlijā 37 gadu vecumā viņš iešāva sev krūtīs ar revolveri, "lai visiem būtu labāk". Van Gogs nomira pēc divām dienām, viņa brālis Teo — pēc sešiem mēnešiem.