Sveiks, vecīt! Tu uz mājām? Kur tad tavs veļļuks? — nesen mani uzrunāja šoferis ar gludi skūtu galvu, kad kādas jautras nakts melnumā biju sagaidījis savu izsaukto taksometru un iekārtojies sēdeklī. "Čau, Tomas! Galīgi tevi nepazinu," atbildēju, jo sen neredzētais cilvēks bija mūziķis Tomass Gusevs. Nekad viņš nav bijis nekāds kalsnais tips, bet nekad arī tik apvēlies kā toreiz. Brauciena laikā viņš izstāstīja, ka kādu laiku padzīvojis Vācijā, bet nu atgriezies. "Hamburgā biju iekārtojies galīgā neblūza darbā. Ofisā. Baigi silti — labi maksā, sēdi visu dienu, skaties datorā un spēlē spēlītes. Tā bija firma, kas sistas mašīnas no Amerikas pārdod ūtrupē visā Eiropā. Šausmīgi garlaicīgi! Vēl Vācijā var ļoti ātri pieņemties svarā, jo viss tik garšīgs, tik garšīgs, bet neveselīgs. Desiņas un obligāti alus no rīta un vakarā. Vai milzīgs kebabs — knapi aiznest var! Sīpoli un gaļa, viss ietīts eļļainā ceptā maizē, ar majonēzi pārliets. Šitādu paņem, un vēl alus klāt. Vismaz litrs. Kā es tagad tādu kebabu apēstu!!! Vaiii!!!" garšīgi stāsta Tomass. Nu viņš pieteicies TV3 tievēšanas šovā XXL, un šonedēļ tas ir klāt!
Kad tiekamies sarunai, Tomass jau dabūjis nost 20 kilogramu! Iepaticies daudz staigāt, skriet, nopircis arī skrituļdēli — sākumā neesot varējis pat uzkāpt, bet tagad jau varot nobraukt 30 metru.
Tomass savulaik — 90.gados — bija grupas D.Day Rabbit dziedātājs. Viņš joprojām spēlē ģitāru un dzied vienā no kolorītākajām latviešu rokgrupām Adamsu famīlija, kuru ļoti iecienījis un labprāt pie sevis aicina spēlēt Liepājas kluba Fontaine Palace saimnieks — dānis Luijs Fonteins, kuram uz Latvijas roka skatuves hroniski pietrūkst atraktīvu grupu, kas rāda šovu, nevis stāv kā sālsstabi un bezkaislīgi atspēlē savas dziesmas.
TV3 interneta lapas pieteikuma anketā Tomass par sevi kautrīgi saka: "Talantu nav, bet vaļasprieks ir — kolekcionēju mašīnu modelīšus. Ikdienā lieko svaru izjūtu — nevaru redzēt savu… to, kas ir zemāk par jostasvietu, bez spoguļa palīdzības."
Uldis Rudaks. Anketā slēpi, ka esi mūziķis?!
Tomass Gusevs. Ierakstīju, ka esmu blūza ģitārists. Esmu tirgojis mobilos telefonus, apsardzē strādājis, bet galvenais ir ģitāra. Tā jau tā dzīves jēga!
U.R. Diezgan zīmīgi, ka iepazināmies rokenrola ienākšanai Austrumeiropā veltītās kanādiešu, angļu un latviešu kopražojuma filmas Red Hot uzņemšanas laukumā 1992.gadā, kur Mārtiņš Rītiņš mūs katru dienu baroja tik karaliski kā kāzās.
T.G. Bet vai tu atceries, kā tie firmači ēda? Mēs, džeki, atnākam — divi šķīvji, pilnas porcijas ar vistu piekrāmētas — četras kājas torčī ārā, rasols virsū uzkrāmēts, vēl kartupeļi, katram četras kolas bundžas… Ārzemnieki — šķīvītis tāds divmetrīgs, bet viens tomātiņš, kartupelītis un virsū kaut kāda — pfrrr — mērcīte. Dod par velti un neņem! Es domāju, kāpēc, piemēram, Parisa Hiltone, kurai ir miljoni, staigā kā no Buhenvaldes konclāģera pēc savas gribas iznākusi? Ko viņa dara ar tiem miljoniem (smejas)? Es nevaru saprast. Nu O.K., mājas, mašīnas, tomēr lielākā bauda dzīvē ir paēst. Dievam ir tāda ļoti interesanta humora izjūta. Citam džekam nav, ko rīt — bomžpaketes dienā ēd par astoņiem santīmiem gabalā, a šitai ir miljoni, bet vispār neēd. Lūdzu, ēd ikrus — galdiņ, klājies! Nē. Tas, kurš neēd un nedzer alkoholu, ir baigi aizdomīgais. Es domāju, viņš ir vai nu slims, vai narkomāns.
U.R. Darbs Red Hot uzņemšanas laukumā ietekmēja tavu turpmāko dzīvi?
T.G. Jā. Īstenībā tā filma bija mans rokenrola šūpulis. Tajā vietā
Krāsotāju ielā, kur mēs filmējām, man tagad ir mēģinājumu telpa. Viss
man ir saistīts ar to filmu. Tad arī nolēmu, ka spēlēšu giču, un viss
likās baigi viegli — pirmos akordus man parādīja Breds, kurš arī pie
filmas strādāja. Sākumā likās, ka akordus nevajag zināt, jo tos spēlē
tikai tūtiņdreijeri un īsti metālisti akordus nespēlē — tikai zāģē.
Vēlāk klausījos Motorhead un nesapratu, kā viņi tos soliņus tur dabū
iekšā. Arī sāku mēģināt.
U.R. Pie Red Hot taču satikām arī Amerikas latvieti Kārli Birznieku,
kurš vēlāk pārcēlās uz Latviju un dibināja grupu Moral Free. Nu jau gan
miris tipiskā rokmūziķa nāvē — no narkotikām.
T.G. Jā, viņš ar savu Amerikas grupu Pigs sāka vienlaikus ar Metallica
— abas bija Kalifornijas pagrīdes grupas. Un Anthrax Kārlim bija labi
draugi. Vienīgi viņš palaida garām to mirkli, kad vajadzēja aiziet pie
īstā producenta.
U.R. D.Day Rabbit tev bija pirmā grupa?
T.G. Jā. Mēs mēģinājām darīt kaut ko līdzīgu Faith No More un Red Hot
Chili Peppers. Gribējām uz ārzemēm tikt, tāpēc rakstījām dziesmas
angliski, bet tad sapratu, ka mums tos tekstus nespīd uzrakstīt pat tā
kā zviedriem vai somiem, un cik tas dīvaini, ka es — vietējais puisis —
dziedu angliski tiem, ar kuriem dzīvoju vienā rajonā. Es ar laiku esmu
palicis, varētu teikt, cinisks pret uzspēlētu rokenrolu. Tas īstais
roks nāk ārā pats no sevis — ja nevar dabūt, nevajag piespiest sevi
obligāti uzrakstīt dziesmu tikai tāpēc, ka vajag. Man ir sakrājies
materiāls divpadsmit songiem, un mēs tos tagad pulējam lēnā garā ar
Egonu Kronbergu viņa studijā. Esmu sapratis, ka metālā mazāku lomu
spēlē dziesmas — vairāk tehnika — kurš ātrāk nospēlēs sarežģītāku rifu,
un tas mani vairs neinteresē. Mani interesē reāla dziesma. Ļoti
iepaticies Igijs Pops — saprotu, ko viņš dara un kāda ir viņa
attieksme. Agrāk, padomju laikos, kad instrumentus nevarēja dabūt,
šņabi veikalā varēja nopirkt tikai par taloniem un rokenrols bija
apslāpēts, tas dega viskarstāk un muzons bija reāls. Ņemsim grupas
Aurora un Linga. Kādas dziesmas viņi rakstīja — tajās bija reāls
smeķis! Igijs Pops to dara līdz šim brīdim. Viņš arī šodien Amerikā
atrod, pret ko protestēt, pauž mūzikā savu nostāju un savu patiesību.
Kāpēc Jumprava tagad tādu dziesmu kā Ziemeļmeita nevar uzrakstīt? Tajos
laikos reāli par tirdzniecību nerunāja, puse klausījās pašu
pārrakstītas kasetes vai lentes. Atceros, ka reiz Jumpravas
koncertā Grāvis uzkāpa uz tupeles vienam man pazīstamam džekam — tas
aizgāja mājās un to tupeli plauktā ielika. Kas tagad ir mūziķis?
Vecajos laikos bija tā: o, šitas džeks, es zinu, viņš spēlē grupā
Jumprava. Tagad pīplu drīzāk interesē atlaides un ko dara miljonāri.
2000.gads ir mainījis cilvēku saknē.
U.R. Vai tas nav tāpēc, ka kādreiz cilvēkam bija brīvība, pēc kuras
tiekties, un tie, kuri to darīja visskaļāk, kļuva par varoņiem, bet nu
ir pieejams viss, ja tikai ir nauda?
T.G. Jā. Kā Bindemanis 80.gados — ārā –40 sals, bet viņš ar pliku krūti
mazā ādas vestītē ar fendera ģitāru iet pa Brīvības ielu. Visi pīpli:
oooo, šitas vecītis ir ļoti nopietns! Nu materiālās vērtības ir
uzvarējušas dvēseliskās. Kāpēc neviens neiet uz bibliotēku? Amerikā
kaut kas līdzīgs bija 30.gados. Bet rokenrols to visu neskar. Tā ir
tikai politika. Tā ir kā papīra čupa, kas griežas, un, ja tajā iemetīs
sūdu, tad tas izsmērēsies pa visu pasauli (smejas). Tā shēma visur ir
vienāda.
U.R. Dziesma par rūķiem, ar ko tu piedalījies Coca Cola Soundwave
konkursā MTV, taču nav tava — tā skan Sex Pistols izpildījumā filmas
The Great RocknRoll Swindle beigās.
T.G. Manuprāt, tā ir īru tautasdziesma. Es to dzirdēju Anthrax izpildījumā. Bet mēs jau esam pirmām kārtām dzīvo koncertu grupa — tikai tagad esmu pa īstam sapratis to fišku, kā koncertus padarīt interesantākus. Pietrūkst tādas grupas kā mūsējā Adamsu famīlija — tā ir mana niša un es to aizpildu.
U.R. Kur palika tava basģitāriste Laura — īsts rokenrola iemiesojums?
T.G. Viņa aizbrauca un palika manā vietā Vācijā. Es saprotu, kāpēc — tur viņa sēž ar lakotiem nagiem un smuku frizūru, ir savs dzīvoklis, viņa labi smaržo un viss kārtībā. Šeit dzīve pret viņu bija pārāk nežēlīga. Man jau arī piešancēt taksī nav nekāda vieglā lieta. It īpaši, kad lasu, ka tur viens nomušīts un tur vēl viens. Tas ir ekstremāls darbs — gandrīz katru otro trešo dienu gadās kāds incidents, kad jāvelk cilvēks no mašīnas ārā. Neviens bandīts nestāv blakus mūsu sievietēm, kuras brauc no banketa mājās...
Tomēr galvenais man ir dziesmas. Nav svarīgi, esi resns vai tievs un vai tev ir basģitāriste vai nav. Tāpat vienalga, cik tev naudas, galvenais, lai tev patīk tas, ko dzīvē dari. Ja tā nav, tad ir diskomforts un sākas visādas psiholoģiskas problēmas… (mēs vērojam putnus, kurus baro netālu apsēdusies tantiņa)… kāds man teica, ka baloži ir lidojošas žurkas, bet zvirbulis, starp citu, ir dinozaura vistuvākais pēctecis. Viņš ir tīreksam — lielajam dinozauram — absolūtākais radinieks. Viņam trūkst viena DNS koda posma, tāpēc tik mazs, bet pēc būtības viņš ir gaļas ēdājs dinozaurs. Zvirbuļi jau ēd visu pēc kārtas. Iedod kotleti — viņš apēdīs, iedod kartupeli — apēdīs. Un viņam ir arī tīreksa gaita un skatiens. Paskat, cik ģeniāli viņš lido — re, kādas piruetes taisa! Kā reaktīvā lidmašīna. Par to, ka ir bijis nežēlīgs laikā, kad visi dinozauri auga, viņu uztaisīja par vismazāko, kurš nevienam neko pāri nevar izdarīt. Es saku — Dieviņam ir ļoti interesanta humora izjūta!