Jenūfa. Skaistuma atgriešana operā

man kādreiz mācīja, ka "atgriezt" varot tikai maizes šķēli.

Prieks par Hermani, ka viņam operas izpratne iet dziļumā. Runājot par to, ka viņš atļāvies lauzt jau iesīkstējušo operas režijas stereotipu (tradīciju?) operas "Jenūfa" darbību pārnest uz mūsdienām, tad tāda pavisam nesen bija skatāma ar K. Opolais titullomā Cīrihes operā D. Čerņakova režijā, uzrādot visas pretrunas, kādas rodas no laikmeta maiņas. Jo šī nu reiz ir opera, kura ar visu, kas tajā ir, pretojas pārnešanai uz vēlāku laiku. Pats konflikts nekādi nav ievietojams mūsdienās, jo mūsdienās ārlaulības bērns normāliem cilvēkiem bez kādiem ekstrēmiem psihiskiem traucējumiem vai sektantiskām piederībām nevar radīt tādu ārprātīgi katastrofālu visas dzīves nogruvumu, kādu rāda opera "Jenūfa". Tas tiešām piederas, vēlākais, 20. gs. sākumam - gan Jenūfas slēpšana visu grūtniecības laiku, melojot ciema ļaudīm, ka viņa aizceļojusi uz Vīni, gan bērna nogalināšana. Tas nav savienojams ar mūsdienīgu Jenūfu trenniņtērpā, kura tin savu bērnu pamperos, kā tas bija redzams Cīrihes operā, jo trenniņtērpu un pamperu estētika gan ir noņēmusi visu to gadsimta mijas jūgendstila un ornamentu skaistumu, par kuru, cik noprotams, runā Alvis Hermanis savā iestudējumā, taču arī pie viena mūsdienu Jenūfai ir arī atņemta visa 20. gs. sākuma Jenūfas drāma un kauns, varbūt vienīgi atskaitot to, ka puisis, ko viņa mīlējusi, izrādījies maita, neatkarīgi no laikmeta... Bet viss pārējais un jo īpaši ārlaulības bērna nogalināšana neiederas mūsdienās. Nemaz nerunājot par to, ka operā vienkārši gribas redzēt uz skatuves skaistumu. Cerams, ka tas tiešām tā būs, ka varēs šo operu noskatīties internetā no Monnaie operas mājaslapas, sākot ar 13.02. Noteikti skatītšos! P.S. Manuprāt latviski, rakstot par I. Stravinska "Svētpavasari", ir pieņemts tulkot tā nosaukumu uz latviešu valodu, nevis atstāt francisko "Le sacre du printemps".