Laika ziņas
Šodien
Apmācies
Rīgā -2 °C
Apmācies
Sestdiena, 23. novembris
Zigfrīda, Zigrīda, Zigrīds

Opener otrā diena – rokmūzikas meistarklase

Cilvēki lēni slīd prom no lielās skatuves, jo tikko ir beiguši spēlēt The 1975, kurus mazliet pavērojot pa gabalu, ir skaidrs, ka šie jāatstāj Positivus festivālam, jo pašlaik jānoskaņojas ne vien Opener otrās dienas, bet arī manam visa festivāla galvenajam notikumam – The Strokes koncertam.

Ja patinam filmu atpakaļ par gandrīz divdesmit gadiem – 2001.gadā iznāca viņu debijas albums Is This It, kas iesāka garage rock revival vilni un pagrieza turpmāko populārās mūzikas vilcienu tikpat krasi kā deviņdesmito gadu sākumā Nirvana, bet, kāpjoties hronoloģiski atpakaļgaitā – agrāk to izdarīja arī pankroks, ārtroks, agrīnais hārdroks, rokenrols, blūzs, džezs... Citas grupas, kuru iedvesmas avots ir The Strokes, kļuvušas par viņiem populārākas kādu veiksmīgu hitu dēļ, aktīvi koncertējot vai skandalējot, bet viņi paši par to neuztraucas, tāpat kā pa to, ka The Strokes pirmais, jau par roka klasiku kļuvušais albums vienmēr paliks labākais, ko viņi ierakstījuši.

Tas ir rokmūzikas arhitektūras paraugs – viņu saspēli vērojot, nav svarīgas konkrētās dziesmu melodijas vai vārdi, bet to detaļas un būvēšanas process.

Šo dziesmu klausīšanās dzīvajā ir kā meistarklases apmeklējums - kā darbošanās ar konstuktoru, līdzīgi kā Black Sabbath pirms dažiem gadiem redzētajā koncertā Rīgā, kur uz ekrāniem tika rādītas nevis dalībnieku sejas, bet ģitāru tuvplāni un roku pirkstu kustības, lai var redzēt, kā tas viss, ko šajā brīdī dzirdi un kas ir visa turpmākā vissmagākā roka pamats, rodas tavu acu priekšā. Turklāt, atškirībā no Black Sabbath, kam pēdējā turnejā nebija īstā bundzinieka, bet Interpol un Smashing Pumpkins vairs nav īsto basistu, The Strokes joprojām spēlē oriģinālajā kvinteta sastāvā, kādā dziesmas radušās visu piecu mūziķu laimīgās satikšanās un parfekti izstrādātās saspēles rezultātā. Tur katrs zina savu vietu un kaut viena dalībnieka aiziešana grupai būtu līdzīgs zaudējums kā cilvēkam palikt bez kāda ķermeņa locekļa. Vairāk nekā desmit gadu viņi arī nenogurdina sevi, braucot garās tūrēs, bet uzstājušies vien dažas reizes gadā, padarot savus koncertus par notikumu, uz kuru steidz fani no visām pasaules malām.

Klausoties The Strokes koncertu, pat lietus nevis aizmirstas (kaut ko tādu apgalvot nozīmētu melot), bet kļūst par tavu sabiedroto. No vides šībrīža ienaidnieka numur viens - polietilēna – izgatavotā lietusmēteļa slapjajai kapucei aizkrītot priekšā acīm, skatuves apgaismojumu uz mirkli vari vērot caur miglas filtru, pilei no tās pašas vai kāda blakus lēkājošā fana kapuces rikošetā vispirms trāpot pa degunu un tad nonākot uz lūpām, lai vari veldzēt slāpes, ja tādas ir, turklāt tas notiek tik ritmiski, ka ritmiskāk vairs nevar būt. Dziedātājs Džuliāns Kasablankass arī spēlējas ar lietu, divas reizes mēģinot uzvilkt pagaru lietusmēteli, bet tikai trešajā to izdarot, un Opener publikas priekšā turpinot dziedāt ierastajās saulesbrillēs, bet neierastā apģērbā īsās ādas vai džinsa jakas vietā, kas viņa mikrofona statīva stingrajā tvērienā, kas ir viena no Kasablankasa vizītkartēm, arī izdara korekcijas un viņš dzied, pat neturoties pie mikrofona statīva, bet uz koncerta beigām paņem mikrofonu vienā rokā, ar otru paceļ nevajadzīgo statīvu gaisā, ilgi tēmē un tad kā šķēpu aizmet to skatuves dziļumā – jācer, ka trāpīja tur, kur jātrāpa. Džuliāns sūta lietu prom, jo viņam šķiet, ka ir nejauši atbraucis no siltās Ņujorkas uz Poliju ziemā, viņš starp dziesmām sazinās arī ar savas grupas dalībniekiem, lai noskaidrotu, kuru dziesmu tagad spēlēt, kurš to sāks utt. Varbūt šīs pauzes ir tāpēc, lai paspētu noskaņot ģitāras, jo viņi tās, atšķirībā no citām grupām, koncerta laikā nenomaina ne reizi. Starp citu, nesen Prāgā redzētie Tool arī ģitāras nemainīja – varbūt īsti meistari spēlē ar savām vienīgajām, nevis maina tās kā zeķes? Bet katram laikam jau savi ieradumi.

Kāds pulciņš skatuves priekšā, sākoties pirmajai dziesmai, izveido apli, lai, līdzīgi kā iepriekšējā dienā pie Idles, ļautos mošingam jeb panku, hardcore, arī metāla koncertos par pogo dēvētajai dejai, kad visi rausta un grūsta cits citu, kas nezinātājam no malas izskatās pēc kautiņa, bet viņi ir kļūdījušies – šeit tas nedarbojas.

The Strokes mūziku katrs uztver individuāli, pat atrodoties lielā pūlī, nevis kolektīvi, līdzīgi kā pati grupa – viņi lieliski jūt katrs savu lomu un cits citu, bet koncentrējas uz savu instrumentu, un tāpēc dziesmas skan pārsteidzoši tuvu ierakstiem, kas parasti koncertus padara neinteresantus, bet The Strokes gadījumā tas pieder pie stila, un viena no tā iezīmēm ir gandrīz matemātiska precizitāte.

Īpaši izteikti tas bija, kad redzēju viņus pirmoreiz 2003.gadā Amsterdamā. Pateicoties perfektai apskaņošanai (vismaz placī skatuves priekšā, kur jau laikus ieņēmu vietu), ļoti detalizēti var saklausīt, ko kurš instruments dara. Ieskaitot lietu, jo šajā koncertā arī tas kļūst par instrumentu, jo viņi ir The Strokes, nevis kāda grupa, kura atbraukusi izdarīt savu darbu. Pirms dziesmas Last Night viņi atvadās – Džulians nosaka “Enjoy the rest of the festival” (“baudiet atlikušo festivālu”) sarkastiskā intonācijā, kurā var nolasīt viņa attieksmi pret daudziem citiem māksliniekiem, kas šeit spēlē - Kasablankass un Alberts Hemonds Juniors, Niks Valensi, Fabricio Moreti un Nikolajs Fraiture jeb The Strokes paši sevi novērtē un zina, ka viņi ir labākie. Notikums ir beidzies – skatuves fonā parādās uzraksts Thanks ierastājā The Strokes logo, ko, starp citu, viņi ir pārņēmuši no deviņdesmito gadu sākumā arī Latvijā populārajām cigaretēm Magna, par kurām baumoja, ka ASV tās tiek ražotas speciāli kareivjiem, lai mazinātu viņu seksuālo aktivitāti…

Faktiski vismaz otrā festivāla diena ar The Strokes patiešām ir beigusies, līdzīgi kā pirms vairākiem gadiem tas notika jau pirmajā Opener dienā pēc Pollijas Džīnas Hārvijas episkā koncerta… Lietus vēl vairāk pieņemas spēkā un gandrīz sākas vētra, daudzas teltis ir pielijusas, dažas pat aiznestas pa gaisu, bet viss turpinās – gaidām The Smashing Pumpkins koncertu ar trim ceturtdaļām atjaunotā oriģinālā sastāva. Un, protams, Kailiju Minogu, kura līdz karalienes statusam nepieaugs droši vien nekad, nekad, nekad, paliekot mūžīgās mazās popa princesītes statusā, neatkarīgi no sava vecuma. Šogad viņai piecdesmit viens.

Uzmanību!

Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli


Ziņas

Vairāk Ziņas


Mūzika

Vairāk Mūzika


Māksla

Vairāk Māksla


Teātris

Vairāk Teātris


Literatūra

Vairāk Literatūra


Kino/TV

Vairāk Kino/TV


Eksperti/Blogeri

Vairāk Eksperti/Blogeri


Intervijas

Vairāk Intervijas


Recenzijas

Vairāk Recenzijas


Grāmatas

Vairāk Grāmatas


Konkursi

Vairāk Konkursi


Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi


KD Afiša

Vairāk KD Afiša


Deja

Vairāk Deja