Baiba Skride: Visiem nav jāmēģina spēlēt "senlaicīgi"

Atbild Baiba Skride:

Nekādu īpašu nodomu nav. Vienkārši priecājos, ka ir iespēja šos darbus spēlēt, jo tik bieži nemaz nesanāk. Nav jau daudz tik labu kamerorķestru, kuri vēlētos šos ļoti bieži spēlētos darbus atskaņot atkal un atkal. Turklāt neesmu arī nemaz tipiska senās mūzikas vijolniece, arī nemaz nepretendēju būt, jo nespēlēju uz veco laiku stīgām vai zemajā skaņojumā. Ir tik daudz fantastisku mākslinieku, kuri ar tādu mūziku visu mūžu nodarbojas un daudz labāk zina, kā tieši seno mūziku «autentiski» (atbilstoši komponēšanas laikmetam) atskaņot. Bet Vivaldi ir tik skaisti un vienreizēji darbi, man ir liels prieks arī tādu repertuāru spēlēt, un domāju, ka nav nemaz visiem jāmēģina tos atskaņot «senlaicīgi». Tur var fantāzijai dot daudz brīvības. Protams, nepazaudējot Vivaldi nodomus.

Ar orķestri Kremerata Baltica ir jau gadījies muzicēt kopā? Jaunas sadarbības sākums?

Priecājos ar viņiem spēlēt. Kaut kad pirms vairākiem gadiem spēlējam Siguldā kopā arī ar Gidonu Krēmeru, bet tas droši vien bija jau kādus sešus, septiņus gadus atpakaļ. Nākotnē vēl nekas konkrēts kopīgs nav plānots, bet nekad jau nevar zināt, varbūt kaut kas izdosies.

Kāda nozīme priekš ir videi, telpai, kurā tu spēlē? Labāk jūties pilīs vai modernajās koncertzālēs, kur pārsteidz arhitektu fantāzijas lidojums?

Katrai koncertzālei ir sava aura, sava nozīme. Man šķiet, ka iespēja vispār uzstāties tik daudzās koncertzāles, tik daudzas iepazīt ir viens no jaukākajiem mūsu, mūziķu dzīves aspektiem. Jo no katra veida skaņas kaut ko var mācīties, rast jaunas idejas. Ir, protams, arī akustiski nepatīkamas zāles, bet pat no tām var mācīties, kā vislabāk veidot skaņu. Un, protams, vissvarīgākais ir cilvēki, publika, kas ar savu enerģiju piepilda šo vietu, to jūt visvairāk. Un tad arī visneglītākā koncertzāle var likties skaista. Un tomēr vienmēr, kad ieeju vecajās zālēs,  ir savādāka sajūta, nekā jaunajās, modernajās. Tikai iedomājoties vien, kādas personības uzstājušās, piemēram, Wiener Musikverein vai Berlīnes Filharmonijā, mani ļoti iedvesmo.

Vai uzstājoties  dzimtenē jūties būtiski citādi, nekā citur pasaulē?

Latvijā vienmēr ir citādāk, jo savējiem jau gribas vislabāk spēlēt un dot prieku. Un tik daudzus pat skatītājos pazīstu sejā! Ir noteikti satraucošāk, kā kaut kur citur.

Esi jau saradusi ar Krēmera vijoli?

Jā, jau pat ļoti labi. Man viņa liekas ļoti daudzveidīga, skaista un iedvesmojoša vijole. Kad viņu spēlē, ir jāpiedomā, jābūt pacietīgam un vienkārši jāizbauda. Viņu nevar piespiest, vai viņai uzdot kādu skaņu. Tāpēc ir jāmeklē un ar mīlestību jāizdabū no viņas to, ko pašam gribētos. Un tieši tas man pie viņas vislabāk patīk, šīs iespējas meklēt un atrast tik daudz jaunu skanējumu.

Nesen klajā nākušais CD ar Brāmsa vijoļkoncertu un Ungāru dejām ir tavas un Orfeo sadarbības pirmais taustāmais rezultāts. Esi gandarīta ar izvēli par labu Orfeo?

Pamatā jā. Man Orfeo ir iespējas ierakstīt tādu repertuāru, kādu es gribu un ar tiem orķestriem, kurus uzskatu par piemērotiem tieši tiem skaņdarbiem. Mums ir īsts plāns, kad kādi ieraksti tiks radīti un izdoti nākošajos četros, piecos gados, kas Sony nebija iespējams. Rudenī tiks izdoti Igora Stravinska un šveiciešu komponista Franka Martina (Frank Martin) vijoļkoncerti, kurus pagājušajā nedēļā ierakstījām ar Velsas BBC orķestri (BBC Wales) un diriģentu Tjerī Fišeru (Thierry Fischer). Augustā ar Copenhagen Radio un Jonu Stūrgoru (John Stogards) ierakstīšu Roberta Šūmaņa vijoļkoncertu un čella koncertu pārlikumā vijolei, ko veidojis pats Šūmanis. Šis CD iznāks nākošpavasar. Plānoti vēl vairāki dažādi projekti, gan ar Laumu (vijolnieces māsu, pianisti Laumu Skridi - I.L.), gan orķestriem. Esmu priecīga, ka varu iemūžināt tik daudz un tik interesantus skaņdarbus. Protams, ka mediju klātbūtne Orfeo nav tik liela kā Sony, bet beigu beigās man ir daudz  svarīgāk, kas muzikāli paliks no manis šajā pasaulē nākošajiem gadiem, un tas man ir labāk iespējams  Orfeo.

Kas tuvākajā nākotnē tev pašai ir visgaidītākais?

Pirmkārt, pavadīt vasaru ar savu ģimeni. Tagad ir mazliet brīvāks un ir ļoti jauki pabūt mājās un mierīgi spēleties ar dēlu Emilianu. Bet runājot par mūziku, man tūlīt 21. jūlijā «jāielec» Reingavas mūzikas festivālā Visbādenē (Rheingau Musik Festival) ar Spānijas Lalo simfonisko orķestri (Lalo Symphonie Espagnole), par ko ļoti priecājos. Rudenī mēs abas ar Laumu  Kopenhāgenā un Zviedrijā pirmatskaņosim mums rakstītu Hansa Abrahamsena (Hans Abrahamsen) dubultkoncertu ar kamerorķestri Kopenhāgenā. Pēc tam ļoti priecājos, ka atkal ar Andri Nelsonu spēlēšu Birmingemā, šoreiz Mocarta Vijoļkoncertu. Rudenī atkal būšu Vīnē, arī Londonas Vigmora zālē (Wigmore Hall). Citādi?  Tāpat vien uz priekšu, braukāju apkārt un ar prieku spēlēju, kur mani grib dzirdēt. Priecājos par 2013 gadā ieplānoto Bostonas Sinfonisko orķestri ar Andri Nelsonu, un par turneja ar Andra vadīto Birmingemas simfonisko orķestrihamu. Vēlāk - arī ar Oslo Filharmonisko orķestri un diriģentu Vasiliju Petrenko. Kamēr darbiņa pietiek, priecājos. Un, protams, vienmēr priecājos atbraukt uz Rīgu vai kaut kur citur Latvijā.