Operas eksperti savas recenzijas vēl rakstīs, taču, aptaujāti tūlīt pēc pirmizrādes, atzinīgi vērtēja R.Vāgnera operas Zīgfrīds iestudējumu Viestura Kairiša režijā, Ievas Jurjānes scenogrāfijā un jaunā vācu diriģenta Kornēlija Meistera vadībā
Albrehts Tīmans, žurnāla Opernwelt redaktors
Iestudējums parāda LNO radošo potenciālu. Vairāku tēlu iekšējā būtība atklāta tāda, kādu neesmu redzējis nekur citur. Īpaši — daudzpusīgais Mīmes portretējums: ne vairs rūķis, kurš tikai cenšas ar jebkuriem līdzekļiem sasniegt savu, bet gan daudzplākšņains tēls — intelektuālis, birokrāts un parasts cilvēks. Bieži operu scenogrāfijās izmantotais baseina motīvs šeit ir spēcīgs tēls, pilns zudušas civilizācijas gružu — vieta, no kuras Zīgfrīdam un Brunhildei būs jāatvadās.
Viens no iespaidīgākajiem izrādē bija Egila Siliņa sniegums — ļoti pārliecinošs tēls, pasniegts lielā krāsu bagātībā un ar vokālu izturību. Lieliska bija arī krievu dziedātāja Ļubova Sokolova Erdas lomā un Brīnhildes atveidotāja Irēne Teorina. Jonijam van Halam vēl jāieaug vokāli grūtajā titullomā. Neloģiski šķita daži sīkumi režijā, bet tos viegli novērst: piemēram, Zīgfrīdam, pārkausējot zobenu, derētu arī nokaitētajai krāsnij pieskarties aizsargcimdos! Arī Fafners mums parādās uzreiz asiņainā kreklā…
Modests Pitrēns, Kauņas simfoniskā orķestra galvenais diriģents
Ļoti labs iestudējums! Tas ir Eiropas līmenis teātrī ar dziļām Vāgnera tradīcijām, kamēr Viļņā tikai tapis Valkīras iestudējums, ko pats esmu diriģējis, taču jums izdevies daudz labāk. Radušam pie spēcīgās lietuviešu režijas skolas, Zīgfrīda režijā man mazliet trūka simbolu. Kur nepieciešama drāma, bija komisms, bet kur vajadzētu komismu, tā pietrūka. Līdzsvars starp drāmu, simboliem un sadzīviskumu un humoru mani neapmierināja. Taču šis iestudējums ir Notikums. Lielisks diriģenta darbs — smalki izstrādāta intonācija un štrihi. Ļoti sarežģītās partitūras atklāsme bija īstas muzikālas dzīres! Turklāt mūzika un režija gāja kopsolī, kas nebūt nenotiek bieži. Jums ir divas izcilas Vāgnera balsis: Egils Siliņš un Krišjānis Norvelis. Tās ir pasaules balsis. Teicama Brunhilde un zviedru dziedātāji. Līdz galam nepārliecināja Zīgfrīds, viņš pārāk izcēla infantilo.
Pēters Jungbluts, Bavārijas Radio
Izcils iestudējums. Rīga ir vienīgā pilsēta Austrumeiropā, kurā ir vācu tipa režijas teātris — mūsdienīgi iestudējumi, kas uzrunā gan prātu, gan sirdi. LNO orķestris agrāk nav spēlējis Zīgfrīdu, bija jāsāk no nulles. Bet tas, ko izdevies sasniegt, ir apbrīnojami. Lielisks bija arī Valkīras iestudējums, ko pērn diriģēja Andris Nelsons — emocionāls, romantisks diriģents. Korneliuss Meisters ir intelektuālāks. Visspilgtākais tēls bija Mīme Bengta Ūlas Morgnija vokālajā un aktiertēlojumā un režisora lasījumā, kur Mīme ir intelektuālis, grāmatnieks. Džonijs van Hals 3.cēlienā bija tuvu savas balss robežām. Pārliecinoša bija Brunhilde, Egils Siliņš lomā bija tik organisks, ka patiesi bija Votāns! Noskatos ap 10 Zīgfrīda iestudējumus gadā, un šis ir viens no labākajiem. Daudz labāks nekā Tankreda Dorsta režijā Baireitā pirms diviem gadiem.
Boriss M.Grūls, portāls klassik.com
Ļoti labs kopiespaids. Veiksmīga diriģenta un režisora sadarbība. Gan muzikāli, gan dramatiski — dievišķā komēdija (divine comedy) un cilvēciskā traģēdija, muzikālā atklāsme un tēlojums gāja roku rokā. Režisors tēlus veidojis kā spilgtus, personiskus cilvēku raksturus. Zīgfrīda lomā Jonijs van Hals bija brīnišķīgs klauns antīkajā komēdijā (jo Zīgfrīds ir komēdija Nībelunga gredzenā, taču ar traģisku domu). Jaunā kvalitāte, kas atšķir no citiem iestudējumiem Eiropā, bija veids, kā parādīts pūķis Fafners — ar mīmistu grupas palīdzību, vienlaikus būdams arī cilvēkraksturs. Interesanta politiskā dimensija: vēsturisko ideju un laiku maiņa, veco spēku aiziešana.
Klauss Billand, Der Neue Merker
Vokālais līmenis nebija viendabīgs. Jonijs van Hals nav īsts varoņtenors, balss nogurst izrādes gaitā. Viņam nevajadzētu visus spēkus iztērēt jau pirmajā cēlienā. Brunhilde bija dramatiski un tehniski izcila, taču viņas balsij ir ļoti specifisks tembrs — pietrūkst siltuma, tā skan pārāk metāliski. Lielisks, piesātināts, tumšs mecosoprāns ir Ļubova Sokolova. Precīzs un spēcīgs Alberihs — Markuss Jupiters. E.Siliņš ir lielisks uz LNO skatuves, bet lielākai skatuvei tomēr vajadzētu lielāku balss apjomu.
Aleksejs Parins, Vremja Novostei
Muzikāli ļoti augsts līmenis. Klausoties, kā jaunais diriģents K.Meisters Parīzē diriģē Tā runāja Zaratustra, man ne visai patika, likās vispārīgs un skaļš. Tagad varu viņu saukt par atklājumu! Viņš Zīgfrīdu risināja kā stāstu, kas attiecas uz ikvienu no mums, katra nots elpoja, mūzikas audums bija ļoti dzīvs un saturīgs. Nepatika vienīgi Ļubova Sokolova. Viņai ir skaista balss, bet slikta vācu valoda, un viņa pieradusi tēlot un dziedāt vispārīgi — rupjā malumā. Režisors savu uzdevumu ierobežo ar psiholoģisko teātri. Tiesa, ar ļoti dziļu psiholoģisko teātri. Tomēr visi izrādes dalībnieki, bet jo īpaši Irēne Teorina spēja pacelties pāri psiholoģiskā teātra līmenim — Brunhildes rīcībā skaidrs ir katras milimetrs! Režisora stāstā man ar psiholoģisko drāmu vien nepietiek, lai arī attiecības izstrādātas ļoti pamatīgi.
Katerīne Saiera, Vāgnera pētniece, Opera, Londona
Pēdējās desmitgadēs pasaulē turpinās īsts Vāgnera Nībelunga gredzena bums un tieši redzējums, ko piedāvā teātri ārpus Baireitas un Vācijas, ienes jaunu skatījumu. Rezultātā šodien kopaina ir daudz veselīgāka. Šajā kontekstā LNO Nībelunga gredzens ir iezīmīgs un oriģināls — tas ir jūsu, Latvijas, produkts, kurā nav importētas vācu idejas par to, ko Vāgners nozīmē un kā to pareizi iestudēt. Tas dara LNO Gredzenu tik būtisku visā Vāgnera renesanses puzlē. It īpaši tāpēc, ka tas (gan Zīgfrīds, gan Valkīra, ko noskatījos DVD ierakstā), piedāvā labu mūzikas teātri un izcilas balsis.