Cerībā, ka realitāte ne vienmēr spēj atbilst rakstu materiālam pilnībā, uzdrošinos būt subjektīva un norādīt, ka šoreiz uz papīra viss rādījās nedaudz krāšņāks nekā īstenībā. Iespējams, tas varētu būt saistīts ar jaunības maksimālisma (kad patīk viss un arī savādais) pakāpenisko attālināšanos, kā arī salīdzinoši nelielā pieredze nepieradinātās mākslas baudīšanā.
Pirmais vakars. Ceturtdiena, 9. septembris
Tematisks veltījums eksperimentālajai un elektroakustiskajai mūzikai bijušā Preses nama padomiski nostalģiskajā (ai, vecie, oranžie sēdekļi!) aktu zālē. "Skaņu mežam" pieklājīgais stundas aizkavējums ļauj virmot verbālai komunikācijai pelēko dūmu mutuļu ieskāvumā pazīstamu un puspazīstamu apmeklētāju starpā, kā arī iepazīt vietu, kas reiz, ikdienas rosības piepildīta, bija attālināta no vienkāršo ļaužu acīm, bet nu spokaini drēgna atvēlēta neierastām vibrācijām.
Vakaru pārliecinoši ieskandināja Šveicē dzimušais perkusionists un komponists Aleksandrs Bābels, ļaujot kļūt par viņa solodarba All Over 3/Cabinet du ministre pirmatskaņojuma lieciniekiem; tas rakstīts akustiskajām bungām, papildinātām ar "pričindāļiem" (mašīnas amortizācijas atsperi atgādinošu priekšmetu un pašmeistarotiem skaņu rīkiem). Informatīvajā materiālā pieejams lielisks kompozīcijas raksturojums: "Skaņdarbs veido dialogu starp galējībām, vienojot tās ar gandrīz nepārtrauktu skaņu plūdumu. Skanīgums, trausls kā elpa, kontrastē monolītiskiem ritmiem. Perfekta kontrole pār labi strukturētiem fragmentiem pāriet blīvā un gandrīz nenoteiktā, skaļā bungošanā." Papildinājums: pēkšņo dinamikas kontrastu izbiedēta publika vairākkārt nodrebēja priekšnesuma laikā, izdvešot šausmu filmu seansam atbilstošas baiļu elsas.
Varu tikai piebilst, ka vārdu "galējības", kas šeit sastopams iepriekšējās kompozīcijas sakarā, nāksies lietot vēl ne reizi vien, aprakstot pirmā vakara skaniskās norises. To var attiecināt arī uz sekojošo priekšnesumu, kurā saksofonists (pēc izskata atbilstošs stereotipam par luteriešu mācītāju) Antuāns Šesē (Chessex) pārbaudīja ne tikai sava instrumenta tembrālās un reģistrālās, bet arī klausītāju pacietības robežas, ar ģitāras pastiprinātāju palīdzību noārdot priekšstatus par skaņas avota – saksofona skanējumu, radot mazliet brutālu iespaidu gan attieksmē pret instrumentu, gan klausītāju.
Sajūsmu izpelnījās arī duets Bergmark & Tippi. Tomēr, ja nemaldos, redzama bija tikai dueta vīrišķā puse Johannesa Bergmarka izskatā. Savādi nolūkoties pieauguša vīrieša rotaļā ar sadzīviskiem virtuves priekšmetiem, paškonstruētām uzpariktēm un lellītēm. Protams, ar kontaktmikrofonu palīdzību saklausāmais galarezultāts bija tembrāli un visādi citādi interesants, tikai, iespējams, mazliet kompozicionāli nepārdomāts. Iemesls varētu būt Bergmarka vēlme parādīt pieejamo spēļmantu klāsta daudzveidīgumu, otrā plānā aizvirzot citus aspektus.
Kontrasts izteiksmes pārbagātīgumam bija zviedru elektroniskās mūzikas komponista un izpildītāja Jonatana Liljedāla askētiskais priekšnesums. Minimālisma estētika šoreiz raksturoja ne tikai skaņas materiālu, bet arī teju viduslaika filmu varoņa sejas īpašnieka Liljedāla spēju ierobežot ķermeņa kustības aptuveni 25 minūšu garumā, iztiekot tikai ar nelielām pirkstu pozīciju maiņām.
Vakaru noslēdza galēji ekscentriska personība – performances un mūzikas ikona – Džoks Lancs ar skatuves vārdu Sudden Infant. Iespaidīgs, psihiski nelīdzsvarots un traumējošs priekšnesums, kas pārkāpa dažu klausītāju pacietības robežas, izraisot, manuprāt, diezgan loģisku reakciju – smieklus un verbālu komunikāciju ar biedējoši panciskā paskata skatuves mākslinieku. Cilvēkiem ar vājāku nervu sistēmu šo baudīt neieteiktu – tas varētu novest pie murgiem vairāku nakšu garumā. Mākslinieks, par spīti lamu vārdu iekļāvumam savā uzstāšanās laikā, mani kaut kā uzrunāja, aicinot aizdomāties par lietām, kas saistītas ar bērnībā iegūtām psiholoģiskām traumām.
Otrais vakars. Piektdiena, 10. septembris
Joprojām bijušais Preses nams. Veltījums ritmiskai un elektroniskai mūzikai. Pasākums vēršas plašumā (ritmiskā mūzika spēj piesaistīt vismaz trīsreiz vairāk klausītāju nekā ekperimentālā): apdzīvotas tiek jau trīs telpas – aktu zāle (veltīta filmām), ēdnīca, kurā ierīkota Lielā skatuve, un telpa ar apzīmējumu "Mazā skatuve": veltījums latviešu dubstep parādībām.
Sākotnējo sajūtu, ka visi sanākuši papļāpāt un uzpīpēt, kā arī apjukumu par šīvakara izvēles iespējām, novērsa uz Lielās skatuves notiekošais. Tur mūs sagaidīja viens no intriģējošākajiem skaniskās un vizuālās mākslas kopprojektiem, kurā Gas of Latvia jeb Andra Indāna un Oskara Poikāna (trompetista ampluā) muzikālo savienību papildināja Katrīnas Neiburgas ģeometriski dejojošais videomateriāls. Pārliecinoši, skaisti un latviski. Viens no retajiem priekšnesumiem, kuros iesaistīta sieviete un stāsts par pašu Preses namu. Pārņēma sajūta, kas līdzinās, dzirdot rekviēmu. Šoreiz piemiņas dziedājums izskanēja vienai no savulaik iespaidīgākajām Rīgas jaunceltnēm, kas jau kādu laiku nesaprotamu iemeslu dēļ nespēj rast attaisnojumu savai pastāvēšanai. Preses nama godība aizgājusi.
Nostalģijai vakara garumā ļauties aizliedza franču "mūziķis ar sintezatoru, saksofonu un bungmašīnu, kurš mūsdienīgi un dedzīgi atdzīvina 70. gadu transa ritmus" [vēl viens citāts no programmas] – Etjēns Žomē (Jaumet), kurš atraktīvi un valdzinoši ievilka publiku savas mūzikas ritmiskajos valgos, nojaucot laika robežas ar "oldskūlīgā" skanējuma palīdzību.
Ņemot vērā tematisko ievirzi, piektdienas vakars skaniski, manuprāt, nespēja būt tik kolorīts un pārsteidzošs kā iepriekšējais. Vakara dejiskā ievirze rezultējās kvalitatīvā diskotēkā, kur varēja mēģināt iesildīt aukstuma pārņemtās ķermeņa daļas, pulsējot līdzi gan japāņu elektroniskās mūzikas pārstāvim Aoki Takamasu, kura mūzikā saklausāmas 90. gadu reiva noskaņas, gan vāciešu Grišas Lihtenberga un Olafa Bendera ritmiskajām manipulācijām.
Trešais vakars. Sestdiena, 11. septembris
Telpas maiņa: šoreiz pasākuma norise klubā "Melnā piektdiena" bijušās rūpnīcas "Sarkanā zvaigzne" teritorijā. Tēma – roks un skatuves mūzika. Spītējot tematiskajai ievirzei, koncerta pirmie trīs priekšnesumi pārsteidza ar meditatīvu ievirzi.
Pašmāju psihedēliski ambientais audiovizuālais projekts Astrowind ar iesildoši izsmalcinātajiem skaņu meklējumiem palika tāds pussaprasts, pieļauju, ka vainīgas lielā mērā bija telpas akustiskās īpatnības, kas skanējumam piešķīra slāpējoša tumīguma efektu.
Jāslavē festivāla rīkotāji, jo viņi pacentušies skaņu gardēžus palutināt ar jaunu mūzikas virzienu – hypnagogic pop jeb chillwave, kas radies ASV austrumu krastā. Šo nedaudz kovboju filmu skaņu celiņu atgādinošo mūziku piedāvāja divi šī virziena pārstāvji: Bruklinas Oneotrix Point Never jeb Daniels Lopatins un Klīvlendas trio Emeralds, kuri muzikālo izpausmju ziņā gan šķita nesalīdzināmi, iespējams, tādēļ, ka pirmajā gadījumā lielāku nozīmi guva sintezators un tā ģenerētās skaņas, otrajā – priekšplānā izvirzījās ģitāra.
Skatuviski krāšņākais, spožākais un popsīgākais (vārda labākajās nozīmēs) bija Londonas eksperimentālā "orķestra" Chrome Hoof priekšnesums. Spožums skanējumā, kas izvērtās par eklektisku koķetēriju, ietverot disko, džeza, fanka, doom, metāla u. c. stilu iezīmes un akustiskos instrumentus: saksofonu, trompeti, vijoli, kontrfagotu. Spožums tērpos un sejās – sudrabaina mirdzuma dominante fliteriem nobērtajās mūku drānās un avangarda modes šoviem atbilstošajā grimā. Pozitīvs un uzlādējošs skanējums, vienīgi apskaņošanas problēmas (kā dažkārt mēdz gadīties) šķiet nevietā.
Festivālu noslēdza "Melnajai piektdienai" atbilstošā melnmetāla grupa Liturgy no Bruklinas. Nenoklausījos.
Kopsavilkums. Trīs tematiski atšķirīgas naktis, pilnas skaņu un drosmes. Divas aukstas, trešā silta, rezultāts – šobrīd esmu slima. Bet ja tu, lasītāj, nebiji tur, kur vajadzēja būt trīs vakarus pēc kārtas – vaino pats sevi, jo redzēt un dzirdēt to visu kopā diezin vai varēs kur citur!