FOTO: Jevgeņijs Oņegins Latvijas Nacionālajā operā

rēzija ir pseidoluteriska, jo iet pie normāla luterisma izķengātāja rubeņa?

rēzija taču iet pie naumana drauga rubena, tātad skaitas luteriska. Cik lielā mērā rubeni var saukt par luterāni, tas gan ir jautājums

Kāpēc Zigmars nepilda savu solījumu par normālām operu režijām?

pēc Puškina Oņegina izvarošanas pareizticīgajai rēzijai uz rossiju vairs īsti nav ko cerēt-ja es būtu krievs sadotu šalavai par klasikas kropļošanu. Kāpēc Latvijā analfabēti tiek pie režijas? Vai Rubiķim tiešām ir tik daudz naudas, ka var nopirkt Nacionālo Operu kur madāmai ākstīties? Ja pēc 3 reizēm šis sviests vēl būs repertuāra, tad tas būs 9. pasaules brīnums

tikai komplektā ar rēziju. Kāpēc tā jāsacūko Oņēgins, vai Latvija trūkst profesionālu režisoru un arī bez Rubiķa atradīsies, kas diriģēs. Rēzij atkāpies - no režijas - tas ir neciešami , no vienas vietas atgremojumi un trafaretas klišejas- vai tiešām pašai nav kauns, nevar tak būt, ka rubiķkundze no laimes nojūgusies

nebiju dzirdējusi tik antimuzikālu Oņēginu!

rēzijai ar režiju vajadzētu nodarboties tikai rossijā, jo viņas inteliģences neesamība un gara trulums ir fenomenāls, ja nebūtu rubiķa, Oņrgins būtu otrs totāls fiasko, kā nacionālajā Cilvēks kas smejas

Apeinis, kā parasti dežūrē Oņegina lomā, no viņa mākslu nav ko gaidīt. Mačanovskis beidzot sapratis, ka nav bass. Labi, ka šoreiz nav vulgārās Opolais... Rēzija absurda ideja - diktēt pauzes un to trūkumu mūzikai. Lecīga viduvējība revidēs ģeniāla komponista šedevru! Absurds. No Rubiķa kauta kas varētu iznākt.

rēzija izgāzusies, nesaprot, ka nevar diktēt mūzikai. Tāda pie operu rezijas nav laižama. Rubiķis ciešamas, solisti - kā nu kurš.

Nav peļami, bet kopumā - īpaši pēc Fausta un Makbeta - šoreiz viduvēji. Sekošana arhetipiem un simboliem šķiet pārlieku ārišķīga un uztiepta; režija neseko teksta un mūzikas dramaturģijai. Protams, arī operā režija var spēlēt galveno vilcēju izrādē un princips varētu būt ok, ja vien būtu mazliet inteliģentāka režija. Pašapmierinātības un eksaltācijas elpa. Diemžēl tērpu mākslinieces izvēle neattaisnojas; atliek tikai atkārtot banālo patiesību, ka ne katrs veiksmīgs komerciāls dizaineris var strādāt ar skatuvi. Bet kopumā saprātīgs sniegums, mazliet editing un "bļesk" noņemšana gan nekaitētu.

Atceroties Opolais balss un emociju spožumu Tatjanas lomā (un arī citās), kā arī, piemēram, krievu tenora Sergeja Ļemeševa emociju smalkumus un teksta daiļskanību Ļenska lomā, jāsecina, ka Čaikovska Oņegins daudziem solistiem ir olimps, un tomēr ne visiem. Solistu varēšana vai nevarēšana ir primārs nosacījums iestudējuma (ne)veiksmes kaldināšanā, režijas komanda - sekundāra. Režijas veikums visai pieklājīgs.

Jānis Apeinis - izcils un rūdīts Oņegins, bravo bravissimo! Pašmāju Ļenskim un Tatjanai pietrūka oriģinālvalodas dikcijas daiļuma, īpaši jau tenoram, kuram liels paldies par ielēkšanu 2.cēlienā - nianšu smalkumi vēl jāieskolo savā balsī. Apbrīnojama diriģenta muzikalitāte, kuru iegrožojusi režisores kaut kāda tur izdoma; nebiju līdz šim manījis izrādi, kur mūzika stirinātos un vazātos nopakaļ režijai.

Vizuāli efektīva izrāde. Kolosāli tērpi, patika aktieru darbs. Daži dziedātāji bija izcili.

Vilkaču mantiniecē arī bija budziski apmetņi.