Tomēr vispirms, ārpus šī konteksta, gribas ļaut, lai Matīss Čudars formulē savu dzīves kredo.
"Es varētu bēgt no Latvijas prom un neskatīties atpakaļ, bet tā būtu bēgšana no sevis. Gribu saprast, ko es gribu un varu mainīt. Es pats nāku no maza ciematiņa, no Madlienas, un spēju identificēties ar tādu vidi, lai gan man ir svarīgi ik palaikam pabūt lielā metropolē, kur vienā vakarā satiec tūkstoti līdzīgi domājošu cilvēku. Bet mazajos ciematiņos ir dzīves vienkāršība. Tā ir latviešu mentalitātē, to nevajag pazaudēt. Tā ir svētība, tāpat kā latviešu ģimeniskums un mīlestība pret dabu. Šeit es nejūtu tik ārkārtīgu individuālismu kā Rietumos, kur katrs ir par sevi, rūpējas tikai par savu attīstību un ir tikai es, es, es!"
Diriģents Kaspars Putniņš un Latvijas Radio kora grupa savā jaunajā programmā vedinās gremdēties indivīda apziņas noslēpumu pasaulē, atklājot skaņas un telpas īpašo rezonansi Mākslas muzeja Rīgas birža neparasti veidotajā un skanīgajā ātrijā. Tajā iederīga ir arī pārsteidzoši dabiskā izteiksmes valoda, kuru pēc studijām Amsterdamas konservatorijā un Berlīnē spējis saglabāt latviešu improvizētās un džeza mūzikas ģitārists Matīss Čudars. Viņa skaņdarbs Bollingenas pils, kura žanru mūziķis raksturo kā "fantāziju ar improvizāciju", ir veltījums šveiciešu filozofam un analītiskās psiholoģijas skolas dibinātājam Karlam Gustavam Jungam.
"Pagājušā gada beigās, tieši tad, kad ar Kasparu Putniņu runājām par iespējamo sadarbību, es lasīju Junga autobiogrāfiju Atmiņas. Sapņi. Refleksijas. Tajā Jungs apraksta Bollingenas pili - māju, kuru uzcēlis savos laukos pie Cīrihes ezera. Tā uzcelta viduslaiku stilā, bez elektrības, un tur nav rietumniecisko ērtību. Turp Jungs vienmēr braucis meditācijā, retrītā. Biju tik ārkārtīgi iedvesmots, lasot grāmatu - gan kā viņš apraksta paša rokām celto namu un dārzu, gan ko viņš runā par cilvēkiem, sevi, cilvēku psihi, zemapziņu, dvēseli," Matīss Čudars stāsta par skaņdarba ieceri. Dziedamajam tekstam viņš izmantojis alķīmiķu traktātu, Homēra Odisejas un paša Junga tēzes, kuras domātājs pats iegrebis uz akmens bluķa savā pagalmā.
"Tas likās skaisti, pats nākotnē gribētu tādu vietu, kur var mierīgi meditēt un atrast sevi. Tā sapratu, ka jākomponē skaņdarbs, kas būtu kā šī vieta. Ideja nav īpaši revolucionāra, viens no mūzikas pamatmērķiem taču ir, lai cilvēks, klausoties vai muzicējot, iedziļinās sevī. Man ir mājiņa Latgalē, kur agrāk dzīvoja mana oma Bernadeta Opincāne, spēcīga sieviete, kura apkopoja un izdeva grāmatās latgaliešu tautas dziesmas un rotaļas. Mājiņā ir elektrība, ir ērtības, bet ir šī netraucētā miera sajūta. Tur sakomponēju skaņdarba pēdējo daļu," stāsta Matīss Čudars. Koncerts Rīgas biržā būšot Cēsu mākslas festivālā iemēģinātās Skaņu ainavas turpinājums un radošā gala stacija.