Goran Gora uzstājas Sapņu fabrikā
Pašlaik vairāki latviešu dziedātāji pāriet atpakaļ no saviem pieņemtajiem skatuves vārdiem uz īstajiem: Aisha labprāt atkal grib būt Aija Andrejeva, Amber – Aija Vītoliņa, un pat Instrumenti – "visiem par lielu pārsteigumu" – pēkšņi vairs nav kaut kādi mistiski īslandieši, bet divi puiši no Cosmos. Arī dziesminieks Goran Gora ar šo tendenci saka: "Kāpēc ne? Taču es domāju, ka man tas būtu no nedaudz dziļākām dzīlēm nekā tikai vārda mainīšanas pēc. Pseidonīms cilvēkam ir viena no iespējām aiz kaut kā aizslēpties, uzlikt kaut kādu nosacītu masku, un tad tu vairs neesi Jānis Holšteins, bet Goran Gora un vari darīt jebko." Ar mūziķi tiekamies sarunā publikas klātbūtnē Dienas viesistabā tirdzniecības centrā Galleria Rīga.
19. janvārī ar savu grupu Goran Gora and The Yrs mūsu stāsta varonis aicina uz koncertu Sapņu fabrikā, kur pirms sešiem gadiem, tikko ar lielu mārketinga atvēzienu un diviem lipīgiem radiosingliem sācis savu solodarbību, mistiskais Goran Gora iesildīja franču kaverversiju grupu Nouvelle Vague, gadu vēlāk – norvēģu duetu Kings of Convenience. Vēlāk viņš šajā vietā jau pats bija galvenais koncerta varonis un kā iesildītājs spēlēja anglis frYars. Šoreiz viesu klāsts ir vēl plašāks – igauņu grupa Ewert and The Two Dragons un zviedru dziesminieks Tomass Denvers Džonsons, ar kuru Goranu vieno draudzība un kuram tagad ir jauns skatuves vārds I"m Kingfisher.
"Pirmoreiz mūsu koncertam būs arī režisors – Kaspars Zvīgulis. Tas gan nenozīmē, ka būs teijāteris, dejotājas un citi brīnumi, bet mēs cītīgi veidojam īpašu dziesmu salikumu, lai koncerts kļūtu par garu stāstu ar dažādiem paspilgtinošiem momentiem, vairākiem viesiem, interesantiem instrumentiem un scenogrāfiju. Spēlēsim tieši to pašu, ko līdz šim, plus klāt nāks dažs labs jauns skaņdarbs, taču koncentrēsimies uz pagājušā gada albumu Mystyrys Yrs. Mums patīk dejot, tāpēc īpaši strādājam pie elektroniskās daļas, kāda bija dzirdama Positivus festivālā vasarā, bet būs ko dzirdēt arī tiem, kuriem patīk Gorans kā romantiskais dziesminieks," stāsta Jānis.
Aptaustīt gribēs vienmēr
Pašreizējo situāciju, kad mūzikas bizness nemitīgi sūta trauksmes signālus par savu tuvo bojāeju, Gorans uztver bez stresa. "Nevienam vairs nav vajadzīgs kaut kāds mistisks liels īpašnieks, kam pieder Radiohead, U2, Queen, un viņš tos pārdod. Grupas pašas var pārdot savu mūziku un citus produktus. Kvalitatīva mūzika būs vienmēr, un, ja tu darīsi savu lietu pārliecinoši, lai cilvēkiem patīk, viss turpināsies."
Jānis jau ir izdevis divus albumus kompaktdiska formātā un vienu mazo platīti. Arī turpmāk viņš domā pieturēties pie šiem taustāmajiem formātiem. "Es neredzu patlaban populārāko formātu mp3 kā paliekošu vērtību, jo tas ir tikai nokačāts albums – klikt, un gatavs. Fiziskajā formātā ir vislielākā sāls – tur vari pasniegt ne tikai audiālo, bet arī vizuālo. Būs daļa cilvēku, kuriem nekad nezudīs vēlme pēc šī formāta, tāpēc vienmēr būs jēga izdot gan plates, gan diskus."
Pirms kāda gada intervijā Jānis stāstīja, ka ilgi bija skrējis, skrējis, skrējis, līdz vienā brīdī sapratis, ka visa kā, ko viņš dara, ir par daudz un tālāk tā nevar. Toreiz viņš bija atradis mieru. Vai tagad tas saglabājies? "Jā, es tagad esmu ārkārtīgi mierīgs. Es pat teiktu, ka esmu bišķiņ līdzīgs gliemezim. Tu vari atļauties sevi pārpūlēt tikai tik daudz, cik spēj izturēt tavs organisms un tava galva, jo tikai tad, ja neesi sevi nodarbinājis līdz vājprātam, tu vari sniegt cilvēkiem kaut kādu baudījumu un emocionālo līdzpārdzīvojumu," saka Jānis.
Viņš esot saskaitījis, ka gadā sniedz tikpat daudz koncertu, cik Prāta vētra, – aptuveni trīsdesmit piecus. "Tas skaits ir atkarīgs no tā, cik tu esi interesants un cik ļoti daudz tevis vajag citiem. Es ļoti retu reizi esmu meklējis, kur spēlēt, tieši otrādi – es atteicos no spēlēšanas bāriņos, krodziņos un klubiņos, jo sapratu, ka nav īsti jēgas sevi tērēt tur, kur cilvēks nāk pilnīgi citā nolūkā – dzert alu, izklaidēties, izdejoties līdz rītam un aizbraukt mājās ar taksi. Labāk spēlēt reti, bet atstāt cilvēkiem sajūtu, ka viņiem gribas vēl. Kā ļoti labi pateica kāds paziņa: labāk, lai tevis nepietiek nekā paliek pāri."
Apskrien Latviju!
Kas būs pēc Sapņu fabrikas koncerta? Ziemas miegs līdz pirmajiem pumpuriem? Izrādās, ne. Esot daudz plānu, kas saistīti ar cita veida muzikālo darbību. "Ir pāris uzaicinājumu, es pat teiktu – izaicinājumu, veidot mūziku dažādiem notikumiem, par kuriem tiks ziņots vēlāk. Katrā ziņā man ir ļoti daudz ko darīt pavasarī, tas no manis jau tagad prasa lielu darbu. Es nezinu, ko darīšu vasarā, bet līdz tam es zinu," Jānis saglabā intrigu. Esot plāns veidot nopietnākas attiecības ir Igauniju – drīz tur tiks izdots albums, top vienota Baltijas mūzikas platforma, kurā tiek apkopota labākā mūzika Latvijā, Lietuvā un Igaunijā.
"Kādu laiku mūs īpaši neinteresēja pat tas, kas notiek Latvijas mūzikā. Bija kaut kādi topa mūziķi, un pārējie tika aizmirsti, bet tagad mūsu mūziķi spēj rīkot lielus koncertus – lūk, Gustavo un Prāta vētra spēj savākt Arēnu, tagad to mēģinās Linda Leen. Ja jau mēs sākam akceptēt paši sevi, varbūt ir vērts atrast un akceptēt kaut ko arī tepat kaimiņos. Lielisks piemērs ir Ewert and The Two Dragons – es pats necerēju, ka no Igaunijas varētu nākt kaut kas tik brīnišķīgs! Un tā pati Alīna Orlova no Lietuvas ir viena no pirmajām, kuru Positivus izsludināja kā 2011. gada festivāla dalībnieci."
Sarunas nobeigumā Jānis dodas vēl tālāk sākumā skartajā tēmā par svešiem pseidonīmiem un valodu, kurā uzrunā publiku. "Ja kādam varētu rasties jautājumi par nacionālās identitātes meklējumiem šajā jaunietī, kurš sevi sauc par Goran Gora, jāatzīst, ka pēdējā gada laikā, īpaši pēc viena konkrēta notikuma – biju aizbraucis ciemos pie Imanta Ziedoņa uz viņa vasarnīcu Murjāņos –, es pirmoreiz mūžā sapratu, ka Latvija ir milzīga. Mēs vienmēr mēdzam vērtēt Latviju un latviešus no ģeogrāfiskā skatpunkta. Ir milzīga Amerika, Kanāda, Krievija, bet Latvija – pavisam maziņa valsts. Taču – ja izmērām to no cilvēka skatpunkta? Apskrien Latviju! Tas – taču prasītu diezgan ilgu laiku un būtu grūti. Tas pats notika manā galvā saistībā ar Latvijas kultūras dzīvi. Interesanti, ka es, būdams mūziķis, sāku sevi apzināties kā latvieti. Koncerta apmeklētājiem varētu būt skaista iespēja paskatīties, kā cilvēks, kurš vēl joprojām dzied angliski un ir šis mītiskais Balkānu iemītnieks, tomēr ir latvietis. Es iekšēji tā jūtos un tāpēc mēģināšu likt sajust arī cilvēkiem, ka tas ir latvietis, kurš uzstājas. Starp citu, martā būs projekts, kurā es dziedāšu latviski. Paiet laiks, pirms tu atrodi sevi visā šajā latviskumā. Jāsper pirmais solis, un tālāk – aiziet!"
Uzmanību!
Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.